Pegijas · Lī · interjers

šodien biju paralizēts tik ļoti, ka pat nespēju sevi mocīt ar iekavēto darbu vainas apziņu. tātad slims pa īstam fiziski kā kādreiz bērnībā, kad vēl daudz nefunktierēja par psihosomātikām un sodiem par nepareizu dzīvesveidu (māte uz to pat sadzīves traumatismu pamanījās attiecināt, bij.ātrās palīdzības ārste. turklāt parasti neārstēju paģiru sāpes - par sodu, loģiski).
pirms gadiem 20 tādā pašā vēla septembra pēcpusdienā izsitu labo (manas tizlās puses - tās pašas, kura tagad apsaldēta) plecu, tautas bumbu fizkultūrā spēlējot. sasaitēts gultiņā čīkstēju, lai dod intensīvo vai vismaz pretsāpju terapiju, un māte iedeva grāmatiņu, šķiet, "13+2 mērcētas rīkstes" - feļetonu un literāro anekdošu krājumu, un es baudas hormonus pārsmējies, ieniru garā dziedējošā bērna pēcpusdienas miegā [šajā vietā jau tā kā velk uz asarainu redzes gleznu a la prustsbļa]
īsi sakot, šodien "miers dziedē, nemiers posta" pašārstēšanās izgāzās, jo noskatījos The Reader, lai gan vajadzēja drošivien kaut ko tādu kā In Bruges. nepatika. savu pamatojumu nemaz nebūvēju, var pie martcores cinefīlijas aizņemties, ja vajag. un uzkurināju savu īgnumu par vajadzīgo, bet saturiski paviršo "rīgu ārpus nocietinājumiem". nu neko. stipri noguru no īgnuma un fiziskiem ierobežojumiem piegdienas vakarā. būs ciešs bezsapņu miegs arī pretsāpju medikamentu iespaidā.