Pegijas · Lī · interjers

glītas lietas ap sevi rada īpašu kārtību. pašas rada. to uzspiest nekādi nevar.
nav izslēgts, ka tieši tāpēc es saminu putekļos savu pēdējo 10 gadu pieredzi, nostājoties vērotāja pozīcijā.
tagad vēroju jukas savos mūža 16 kvadrātmetros, kuros kārtējo reizi esmu atgriezies. kopš pirmās aiziešanas, lietu ir kļuvis vairāk.
steidzīgi atgriežoties tās tika sakrautas kur pagadās, tad šo to meklējot, vēl vairākas reizes neapzināti pārvietotas, līdz šobrīd, atkal muļķīgi gribēdams sakārtot telpu "ap sevi", apburts konstatēju, ka viss ir savās vietās - uz tēva sen darinātā soliņa gandrīz istabas vidū draugu dāvināts un ne reizi nelietots stāv dekanters (vai varbūt karafe), tam blakus spontāna vīna glāze un 3 mērkaķu skulptūriņa. pa labi uz grīdas iespaidīga tērauda priekšmetu klusā daba - ar nesagraujamu iekšējo pārliecību sagrupējušies termosi, blašķes, 2 termokrūzes un visu pasvītrojošs collštoks (koka). Eves dāvinātais spogulis melnajā rāmī, piesliets ekspromta pirkumam - zilajam dīvānam, kļuvis par bezmaz dizaina sensāciju, kopā ar abām manām kaklasaitēm un ganešas figūriņu melnkokā. situāciju ar nejaušu grāmatu ķīpu un divām degvīna špicglāzītēm plus koka kastīti ar skūšanās piederumiem uz tās varētu pat patentēt, ja man būtu tādas ambīcijas.
it kā nekārtīgajai guļvietai pietrūkst tikai dažu sīkumu, lai tā pārvēstos par luīzes buržuā mākslasdarbu, bet šo asociāciju nodrošina tieši kompozīcijas formālā nepabeigtība.
vēl jautājums vienīgi - kur šajā patstāvīgajā kārtībā ir mana vieta.