Pegijas · Lī · interjers

ir tāda problēma:
izdevniecība palūdza pakomentēt topošu arch.vēstures tulkojumu. Oriģināls pats par sevi nav nekāds kungs, pat neskatoties uz to, ka domāts populārzinātnisks.
Iedeva man priekšstata gūšanai nodaļu par romaniku.
1) tulkojumu nekomentēšu. Pieņemsim, ka to vēl slīpēs un slīpēs (bet ja neslīpēs, tad gan pakomentēšu).
2) ir divi "oriģināli" - angļu un vācu. par otro neko nevaru spriest, lai gan latv.tulkotāji kursīvā ir atstajuši tieši terminu vāciskās versijas, kas mūsu arch.teorijas tradicijā (ja par tādu vispār var runāt) ir pazistamāki.
3) Nav tādas latviešu arch.terminoloģijas. ir divas ar pusi savā starpā karojošas autoritātes un no viņu atšķirīgo uzstadījumu lauskām plus dažiem papildus avotiem, kuru ticamību nekā racionāli nevaru pamatot, esmu izveidojis savu priekšstatu par to, kā ir pareizi runāt par dažādiem arch.vēstures jautajumiem.
4) izejot no augstākminētā varu saprast, kāpēc kāda mākslas vesturniece, kurai materiāls rādīts pirms manis, atteikusies ar to stradāt, ja nav iespējams labot oriģinālu - man arī ir iebildumi pret interpretāciju. Mūs tā nemācīja, turklāt Es to redzu savādāk.
5) skaidrs, ka tā nedrīkst. Tāds nav mans uzdevums.
6) mans uzdevums ir pārbaudīt terminu "pareizību" un ja ir iekšas - dot kādu radošu priekšlikumu terminiem, kuriem vēl nav latviska ekvivalenta.
7) droši vien arī citās zinātnēs ir tā, ka ir tāds terminu kopums, kam ir muzeja vērtība, resp., reālijas, ko tie nosauc, vairs nav aktuālas - tādas būvdetaļas, tādas funkcionālās un tipoloģiskās sistēmas utml vairs neizmanto, daudzos gadījumos ir pilnībā zuduši arī attiecīgie materiālie paraugi - palicis vien termins enciklopēdijā (piem. Efesas kīma jeb kimātijs (?), kas kanoniskā formā bijusi sastopama Efesas tempļa periptera bāzēs. utml).
8) tā nav atrunāšanās, lai no šitā darbiņa izvairītos, bet dažbrīd ņemšanas ar tiem terminiem, kas attiecas uz laiku līdz 20.gs (par to atsevišķi) ir tāda senila fondu glabātāja šļūkāšana pa skopi izgaismotu muzeja pagrabu, piekabinot birkas fosiliju kāju īkšķiem.
9) Toties 20.gadsimta arch.vēsturei ir raksturigs kas cits - kopš modernisma revolūcijas, kad vairs īsti nevar runāt par būvmākslu (un kaut kādā ziņā arī arhitektūra ir mirusi, bet zem tā es neparakstos), realitāte ir vairāk vai mazāk tehnoloģiski atrisinātas kastes, kuru arhitektūra pastāv tikai tajā, kā par tām runā. Jā, ir milzums būvniecibas tehnoloģijas terminu, bet kad jāraksturo kaut kas, kas ir arhitektūra šajās buvēs, sākas pilnīga daiļliteratūra.