Pegijas · Lī · interjers

kaut ko attāli līdzīgu dienasgrāmatai es pirmoreiz ieviesu 15 gadu vecumā, kad klasesbiedrene man uzdāvināja bloknotu - laika plānotāju. man nebija nekādu rūpju, nedz pienākumu, kurus tāpat nevarētu paturēt prātā, tāpēc, lai bloknots nestāvētu tukšs, katras dienas beigās tajā fiksēju, kur esmu bijis, ar ko ticies, cik iztērējis utml, turklāt atbilstoši formātam, principiāli izvairoties no "sajūtu", pārdomu un vērtējumu izteikšanas. kad gads bija cauri, nopirku tāda paša dizaina nākamo un tā septiņus pēc kārtas. nebija jābaidās, ka kāds to varētu izlasīt un pārprast (varbūt vienīgi sākumā, kad aiz pieraduma šķita, ka dažas gaitas ir jāslēpj no vecākiem, bet, esot "godīgam" pret dienasgrāmatu, es tās vienalga nenoklusēju).
šī dokumenta vērtība bija iespēja brīnīties par atmiņas paradoksiem, jo uzšķirot kādu nejaušu agrāku nedēļu, tur viss bija bezkaislīgi savādāk, nekā tobrīd atceroties, turklāt ierakstu neitrālais stils ļāva nesarkstot radīt arvien jaunus notikušā tulkojumus.
tas bija apmēram tā:
25.02.2009.
pus4os atnāca Eve, uzdāvināja spogulīti. gājām uz atvērtajām durvīm gāzes rezervuāros, mazliet vīna un augšējais perimetrs. pēc tam ar Evi, M., A. un viņas draugu uz momento bruņinieku ielā vēl pa vīnam.
caur rimi uz mājām, iereibis, bet ar vakariņām.
sagribējās vēl kaut ko un ar pēdējo vīnu ap 11iem pie Mmes. Nolēmām mēģināt atmest kopā. mājās ap pusdiviem.

tie 7 gadi aprāvās tad, kad gadījās kaut kas tik liels un reizē nekas bloknota formātam atbilstošs, ka sākot dzīt visādu "literaturizētu" tuftu, vēl tagad neesmu atradis veidu, kā to pārvarēt pastāstot.
.