Pegijas · Lī · interjers

Visu pērno ziemu gandrīz 2x nedēļā valdemārielas virtuvē spēlējām katanu. Sākumā itkā tikai uz brītiņu, jo rīt taču jāstrādā, bet beigās vienmēr līdz agram rītam un pirms tam divas vasaras ik ceturtdienu līdz piektdienai novusu stabu ielas pagalmā skopā būvmateriālu veikala izkārtnes gaismā, ko nosaucām par maču ģenerālsponsoru. Pāvilostā, visbijā, venēcijā, dzimšanas dienās, grupas tusiņos, velobraucienos un riebiņos parasti vai nu zoli vai up and down. Tādu sajūtu intensitāti, piedodiet, neviena virtuālā kopiena nesniedz.

Mans ciems ir pēdējais pagasta patriotu un krietno dārzarūķu bastions. Galvasciemu de facto pilnībā aprijusi lielpilsēta ar visu no tā izrietošo nekontrolējamību, tāpēc šejienes otrā viļņa līdumnieku bērni ar pilnām tiesībām ignorē dažu pārpalikušo vecciema patriciešu nicīgo attieksmi. Taču abi ciemi kopā izvairās pieminēt pašu pārvaldīto teritoriālo vienību baisajā slīkšņā ap pagasta starptautisko lidostu riks. Tas tā iekārtots vēl no tiem laikiem, kad tur dzīvoja sarkanā armija un turieni pieminēt nemaz nedrīkstēja. Baigo kaktu, kura vārdu izdzirdot, jūs noteikti pagriezīsiet skatienus uz citu pusi, šodien apdzīvo frīki armijas pārpalikumi un viņu jukušās atraitnes. Divreiz dienā viņiem ir dota iespēja apmeklēt lielo ciemu iestādes un veikalus. Es pievienojos neomulībai, kādu rada viņu parādīšanās manā latviskajā ciemā.