Pegijas · Lī · interjers

Debīlā lapsene kā sāka sisties gar stiklu 7os no rīta, tā nemaz vairs pagulēt nevarēja. Svempos augšā, kādu brīdi pagulšņāju dīvāna stūrī t.s. viesistabā, labpatīkā skatīdamies, kā pa bardaku uz žurnāla galdiņa pārvietojas rīta gaisma - tajā uzdzīves pēdu dizainā tomēr ir spēks. Tad gaisma noķēra roku balstu, uz kura atradās mana galva un es vēlreiz svempos augšā, pārskatīju saimnieces grāmatplauktus (jaunībā bijusi liela ceļotāja laikam - lielākoties PSRS pilsētu un republiku tūrisma ceļveži, dažādas rokasgrāmatas, izziņu literatūra, tipa, 80 neticamākie brīnumi, utml) un izvēlējos Tatjanas Bergas "Numismātiku par Latvijas senatni". Pietiekami plānu un vieglu, lai izlasītu pīpējot, iekams citi modīsies.
Kā nosēdos uz lieveņa, aizkūpināju dūmu un tiku cauri 1.nodaļai, tā saimniece bija klāt. Notupās blakus un kā piepisās, tā neatstājās līdz pat 10iem, kad pārējie jau sen bija modušies, katrreiz katrs pa 2 reizēm nostaigājuši garām, ņirdzīgi smaidīdami, sakārtojuši somas un izmazgājuši zobus - nu, ko tad es lasot, ak, par vēsturi interesējoties, patīkami satikt jaunu cilvēku, kas lasa, nelasot jau neviens vairs, lūk, bijuši tādi īrnieki ziemā, krāsni iekūruši ar enciklopēdiju, un nevis tur pāris lapas, bet ar raušanu veselu žūksni, nebūtu nemaz uzzinājusi, ja nevajadzētu vienu jautājumu pārbaudīt, un kas tad mēs paši esot, ak tā, interesanti, man kā reiz gribējās profesionālu padomu, ko ar šito lieveni darīt, bet nevarot taču būt, ka mēs tik jauni un jau beiguši, vispār jau viņai arhitektūra ļoti patīkot, būtu zinājusi, būtu kafiju uztaisījusi krūzītē ar to smuko prāgas skatu, esmu liela ceļotāja, tūlīt parādīšu vienu citu interesantu krūzīti, būs jāuzmin, no kurienes tā ir, bet tikmēr lai es padomājot, kas attēlots uz tās, kurā mana /atdzisusī/ kafija ar Geriko Huzāru virsnieka reprodukciju no Luvras suvenīru veikala, bet vispār parīze mani šokēja, tik daudz melno, es tiešām neesmu rasiste, bet man viņi nepatīk......
*
tināmies prom pēc ilgām atvadām, pa ceļam uz saimnieces ieteikto brokastu vietu pārējie vēl mani ķircināja. Sākām kraut šķīvjos omleti, kad piesteidzās bufetniece ar telefona klausuli, vajagot to puiku, kas ar saimnieci uz lieveņa runājies:
"Jaunais cilvēk! Kur ir tā numismātikas grāmata, kuru redzēju jums rokās?!"
"Kur paņēmu tur noliku, plaukta galā pie atejas durvīm."
"Ak tā. Nu ja. Tur vēl neapskatījos. Nu tad laimīgu ceļu, jaunieši! Man jau tie riteņbraucēji patīk. Ekoloģiski."