Pegijas · Lī · interjers

Tagad pēkšņi kļuvis svarīgi nošķirt vēlākus priekšstatus no "reālā laika" nospiedumiem.
Runā, ka es esot sācis lasīt 4 gadu vecumā. Vienīgie netiešie pierādījumi tam ir mana 8.marta kartiņa mātes arhīvā no 84tā (gājām ar tēvu agrumā uz dārzniecību pēc neļķēm. Pats uzprasījos līdzi, jo dārzniecības pārzine man ļoti atgādināja Laimdotu Roni. Viņa, protams, runāja ar mani kā ar bērnu, un it kā ļāva izvēlēties to, kas griežams: "Nogriezīsim māmiņai šo, labi?" Izruna viņai bija īpaša, retro. Un tas biezais brūndzeltenais blondums. Tāpēc, laikam).
Tēvs mēdza lasīt priekšā vakaros, taču nevis pasakas, bet Rinkules-Zemzares adaptēto Sarkano grāmatu. Par pupuķu un lidvāveru ligzdošanas paradumiem.
Un tad reiz pateica, ka pietiek - lasiet paši. Māte nelasīja, vai varbūt lasīja, bet mums ar brāli tā nepatika. Māsām vienmēr lasīju es.