Pegijas · Lī · interjers

Ar šo ierakstu, protams, visa idille ir izjaukta.
Nezinu, cik ilgi tā guļu - vaļā acīm, sāniski uz logu, pēc iespējas nekustoties (jo segas čauksti vai sevis aizskaršana izjauc absolūto klusumu, bet šāds džinkstošs nepārtraukts klusums ir nepieciešams, lai pārvarētu telpas sajūtu, neaizverot acis), jo kad sāku (jeb pamodos), vēl bija gaišs. (tādā nozīmē, ka kaut kur tur, taisnstūrītī, ko ierāmē pa logu redzamās būvju kontūras, bija nojaušamas debesis.)
Iedomājos par cēloņu-seku-ķēdi, kas mani līdz šim brīdim atvedusi, kaut gan "iedomājos" nav vārds vietā, jo tas saistās ar kaut kādu mērķtiecīgu darbību, bet tādas nebija - klusumā un beztelpā (bet ne miegā vai tumsā) redzu savu agrāko dzīvi kā veselumu uzreiz, vienā acumirklī (ne tā kā kino vai tekstu grāmatā), un pārējo laiku tukšs skatos kā pazūd debesis taisnstūrī.