līst bet tikdams kāpņutelpā noskurinos es un kāpju ik pa diviem pakāpieniem augšā zvanu vēl pirms zvana vēlreiz noskurinos protams nedaudz pietēloju un vēl nodomāju cik grūti noticēt pilij kas ir manī pašā tad durvis atveras tās atver Lokševicas kundze es viņai nejauši saku: cik grūti noticēt pilij kas ir manī pašā tad smaids uz mirkli viņai pāraug sašutumā un tad jau tikai nelāgs sašutums un viņa sašutušā balsī saka: pēc visiem šiem gadiem tai mirklī man ir jāpazūd un viņa aizcērt durvis drošivien atspiežas pret tām un sašļūk un vēl nodomā: cik grūti noticēt ka pēc visiem šiem gadiem bet es tad kāpju lejā pakāpienus neskaitot un esmu ārā tur kur lietus lietus visu dramatizē lietus līst un dramatizē
|