Pegijas · Lī · interjers

Pār pirmo sniegu pie Lācēna atjoza Zaķis.
"Lācēn, tu esi pats labākais no visiem, ko es zinu!", teica Zaķis.
"Un Ezītis?"
"Ezītis arī ir labs, bet tu - vislabākais!"
"Kas ir ar tevi, Zaķi! Tu piesēdi, nomierinies. Ko tu lēkā?"
"Es šodien pamodos un sapratu," teica Zaķis, "ka labāka par tevi uz pasaules nav!"
Ienāca Ezītis.
"Sveiks, Lācēn!", viņš sacīja, "sveiks, Zaķi! Kāpēc jūs sēžat mājās, kad ārā tāds sniegs!"
"Es posos doties pie tevis," teica Lācēns, "bet atjoza viņš un saka, ka es esot vislabākais."
"Tas tiesa," sacīja Ezītis, "vai tad tu nezināji?"
"Viņš ir vislabākais, vai ne?", teica Zaķis.
"Kā tad!", Ezītis uzsmaidīja Lācēnam un apsēdās pie galda. "Iedzersim tēju!"
Un viņi dzēra tēju.
"Paklausieties, ko es šodien nosapņoju," Zaķis teica: "bija tā, it kā es mežā būtu palicis gluži viens. It kā neviena, neviena nebūtu...