Pegijas · Lī · interjers

Šeit* un mazliet turpmāk ekspromta atstāsts latviešu valodā savam priekam.
"Es noteikti, tu dzirdi? Es noteikti", teica Lācēns. Ezītis pamāja. "Es noteikti, lai kas arī notiktu, pie tevis atnākšu. Es vienmēr būšu tev blakus."
Ezītis klusām acīm raudzījās Lācēnā un neteica ne vārda.
"Nu, kāpēc tu klusē?"
"Es ticu", Ezītis teica.
Ezītis iekrita vilkubedrē un nosēdēja tur nedēļu. Viņu nejauši atrada Vāverīte: skrienot garām, viņa sadzirdēja vārgu Ezīša balstiņu.
Lācēns nedēļu mežā meklēja Ezīti, no kājām krisdams, un pēc tam, kad pie viņa atskrēja Vāverīte, izcēla Ezīti no bedres un atnesa mājās. Ezītis gulēja, līdz degunam ietīts segā, un klusām acīm raudzījās Lācēnā.
"Neskaties uz mani tā", teica Lācēns: "es nevaru, ka uz mani tā skatās."
Ezītis aizvēra acis.
"Lūk, tagad tu izskaties kā miris!"
Ezītis atvēra acis.