silvija -

bi-polārā diena; nē; tas bija vakar; ar vienu roku izvēloties kaut kādas skaistules flīzes un stangas-vai-žalūzijas - piedalīšanās dzīvē; trolejbusā, ar muti un dvašu mierinot kādu sirdi atstumtības sāpēs, skaustā sajūtot, kā to sažņaugusi ziedoņa nāve, ķiršu ziedu un bumbieru ziedu, un aličas ziedu un neizplaukušu kastaņu nāve - krišana sevī atmuguriski; nezinu, vai būtu jādomā par to pat trolejbusā, ja pretī nesēdētu večiņa, lakats, melna, iznēsāta soma, rokas pie roktura kā plosta malas, tumši smilšbrūns putekļu mētelis, putekļi viss, ko viņai ausī kliedza ar vieglu latgaļu akcentu kāda svīstoša sieva džemperī, ziemas zābakos ar konduktoru tumšsārto formas jaku uz rokas; kaut ko par prezidentes runu; mans ceļabiedrs teica, ka prezidentei sāpot mugura;
buldurētāja večiņai vēl atgādināja, nervozi, nikni, kā traks, neprātīgs, nesamanīgs, aptaurēts cilvēks runā, tādā valodā, ka trolejbuss, kurā tā sēž ir tāds un tāds, un uz tās iepīkstēšanos pretī, nobļāvusies, Nu ko tu vienmēr tā! - izlēca ārā. večiņa paturējās, paturējās pie savas somas roktura un tad aiz iekšēja pārguruma piemiga; lieli tumši plūmju krāsas loki zem acīm; noguris, satriekts cilvēks. mēs izkāpām pirmie.