vakar peldēju ledusaukstā jūrā, ūdens saltums iesūcās asinsvados, un tie nesavtīgi deva savu siltumu jūrai, līdz stindzinošais aukstums vairs nebija jūtams un kļuva vien par iedomu, kas pamazām izplēn gaisā. turpat virs jūras vēroju lidmašīnas, kas pilnu vēderu nejauši savāktām dzīvēm, sveicienus mirguļodamas, viena pēc otras tuvojās gaisa ostai. tagad gaidu savējo, kuru kāds tāpat vēros no lejas, mēģinot uzminēt, kurp un no kurienes tā dodas.
bet tikmēr noskaņojos uz mierīgu vakaru - sagatavoju darāmo un grāmatu pēc tam, ielēju jau glāzē vīnu un uz brīdi izgāju ārā, kad pie sliekšņa mani gaidīja bonaparts pudelē, pustorte un trīs pamatīgas šķēles arbūza. laikam jau ziemassvētki sabraukuši.