skan: Yeah Yeah Yeahs - Maps
vakar peldēju ledusaukstā jūrā, ūdens saltums iesūcās asinsvados, un tie nesavtīgi deva savu siltumu jūrai, līdz stindzinošais aukstums vairs nebija jūtams un kļuva vien par iedomu, kas pamazām izplēn gaisā. turpat virs jūras vēroju lidmašīnas, kas pilnu vēderu nejauši savāktām dzīvēm, sveicienus mirguļodamas, viena pēc otras tuvojās gaisa ostai. tagad gaidu savējo, kuru kāds tāpat vēros no lejas, mēģinot uzminēt, kurp un no kurienes tā dodas.
bet tikmēr noskaņojos uz mierīgu vakaru - sagatavoju darāmo un grāmatu pēc tam, ielēju jau glāzē vīnu un uz brīdi izgāju ārā, kad pie sliekšņa mani gaidīja bonaparts pudelē, pustorte un trīs pamatīgas šķēles arbūza. laikam jau ziemassvētki sabraukuši.
tad tu vari rakstīt pats savu stāstu.
bet interesanta vispār tā komentēšanas iespēja - pat ja neraksti komentāru dēļ, tomēr, kad neviens neko nesaka, šķiet, ka tad jau laikam nav bijis nekas interesants. kaut arī cik bieži gan nav tā, ka lasi, ļoti gribētos kaut ko piebilst, bet īsti "nav kur aizķerties". un tad liekas, ka labāk neteikt neko nekā mētāties ar bezsaturīgiem komentāriem. mazliet pietrūkst te kādas dimensijas dažreiz.