gribu klaunu un mīmu parādi.
vajadzētu kādreiz uzrīkot.
Tu būtu ar mieru iesaistīties šādā avantūrā?

vēlos sev vārdu, aiz kura slēpties. pseidonīmu.
Cecīlija Kalniņa?

un te nu stāsts par to, kas ir zaudēts. par to, ko gribētos saglabāt. un par to, kam vairs nepieķeros.


dejosim vētrā
vakarā drēgnā
starp smiekliem un asarām
mūsu pēdējā vasarā.

noslāpē pērnā gada čaukstošās lapas.
paliec zem spilvena tās.

ballēsimies ielās
zilzaļi rozajās sienās.

pa kuru laiku mēs (pa)zaudējām(ies)?
un kas gan ir manī mainījies pēdējā gada laikā?

Es jau labu laiku vairs neskaitu. Vai nu ir vai nu nav. Šī būtība ir tikai laicīga, primāri laicīga. Vai nu tagad vai nekad. Es dzīvi aizvien neuztveru nopietni - lai pamanītu kā tā man paskrien garām.

Viens tālāk vēlos es doties
Krist un celties, celties un krist
Tu man novēli, novēli nepadoties

Aizver acis. Ko Tu redzi?

 

...tikai domāju par vīru, kas pārdeva pasauli.
tik vienkārši.
Un par pasauli, kas vēlāk pārdeva vīru.
kā preci.

(c) Kristofers C.

Skatoties pa logu - vasara, ieklausoties vēja šalkās - ziema, paskatoties termometra stabiņā - rudens, bet sajūta kā pavasarī. Deguns nrdaudz piepampis, kakls pusjūtīgs, brīžiem uzmetas trīsas no aukstuma un acis krīt ciet.
Visvairāk man riebjas brīvdienās [sestdienās, svētdienās] sēdēt mājās - kad nezinu kur likties.
Bet man ausīs kliedz Kurts "something in the way". something in the way - ir arī vēlme šodien piedzīvot...

bet man ir tāda laba sajūta, ka viss, kas notiek - notiek tā kā tam būtu jānotiek. un manī ir brīvības sajūta. un aizvien baudu mirkļus. te un tūlīt. pat drāmu mēģinu pārvērst komēdijā [ak jel - visapkārt ir tikai stāsti].

Man vajag laiku savai melnbaltajai klasikai. Idejas detalizētas. Nav vietas. Nav laika. Nav iespēju. Bet šo domu gribas realizēt. Ar to, ko es redzu, man nepietiek. Gribas izjust. Un tādos brīžos es sajūtu trīsas uz kakla virzienā uz ausu ļipiņām. Tikapt kaislīgi, eleganti un maigi. Kā toreiz un vēl labāk...

un zem tā visa slēpjas ķermenis, dzeja, foto, fitness...

Viens no viņiem visu laiku mēģina mani grūst lejā, neļaujot man piecelties kājās [viņam tas nesanāk. tik zemu krist es netaisos.]
Otrs - ik pa brītiņam atgādina, lai meklēju sevi augstākos plauktiņos [bet bez trepēm es tur netieku. aizvien meklēju, kur varētu pakāpties. un zinu, ka reiz man tas izdosies].
Bet es gribu būt ēna... [ne jau kā pleķis, bet kā kontūra]

starp citu - jaa - turpmaak [laikam] teksti buus tikai zem atsleegas...

pirmkursniece otrajā kursā... [es par sevi].

visi mani pazīst pēc sejas [bet - nezinot, ka maskas var mainīties. un krist.]

bet arī šim stāstam es tikšu līdz beigām [pat ja nāksies to pārvērst par komēdiju].

Man uznāk periodi, kad vajag laiku sev. Un šis laiks var ieilgt nedēļā, divās vai pat mēnesī [bet es jau vienmēr esmu bijusi individuāliste].... Nu tikai pietrūkst pavisam nedaudz, lai es sevi atgūtu pilnībā un justos pavisam labi. Gribu sauli un jūras tuvumu! Un man vajag manu tautu...

cerams, scenārijs netiks mainīts [un aktieri tāpat].
bet, ja nu kas - paldies maniem skatuves partneriem.

viņš gribēja, lai (sa)meklēju sevi. un nu es esmu atradusi [uz kādu brīdi]. bet tagad viņš vēlas, lai atgriežos. šķiet, viņš aizvien nevar aptvert to, ka es bēgu.

sen nav redzēti mani čabulīši. gribu dzirdēt viņu balsis, smieklus, redzēt acis un klausīties nenozīmīgos stāstos. tā it kā laika nebūtu. tā it kā pasaulē būtu mēs vien.
ilgojos pēc jums, mīlīši!

reizēm man liekas, ka atklājos par daudz. nelaikā. nevietā. nepareiziem cilvēkiem. bet man patīk iepazīt cilvēkus. un neiejaukties viņu stāstos. tikai noklausīties tajos. tad vismaz viņus es ieraugu no otras puses. un iemīlos.

man sāk patikt šī rūķīšu pilsēta. ir doma vēl kādu brītiņu uzkavēties šajā pasakā.

masas. krasas. asas.

bet es turēju grāmatu rokās un baudīju to. tauta bija otrajā plānā - kā dekors. grāmata un es. pilsētas sirdspukstu klusumā. pašā tās centrā, sēžot uz apmales strūklakai, kas labu laiku nav izdvesusi ne skaņas, un ķerot saules starus pie apelsīnu sulas malkiem pāris stundu garumā. un pēkšņi fotogrāfs, kas tvarsta tādus skatus [starp saules bērniem, sakumpušām tantiņām un uzvalkos iespīlētiem vīriem], kad asfalta bērns mēģina aizmukt no pilsētas pašā tās centrā, ieslīgstot burtos. klusāki un skaļāki čuksti. grāmata un es. skaidras debesis četrās sienās. galerija un es. nodeldēts bruģis. pastaiga un es. kurš kuru nes?

aizvien mani piesaista vilcieni un sliedes, ūdenstorņi, tilti, jumti un neizdibināmi ceļi - vientulīgajās pastaigās.
drīz būs jādodas atkal - iepazīt lielpilsētas dabu. un aizmukt. arī no sevis. [jo Tevis jau labu laiku vairs nav]

pietiek Tevi nedaudz pagaršot, lai apjēgtu, ka izsalkuma nemaz nav.

like of tears - meine titelinformation
r.a.p. - esot vienatnē
melnā princese - tev jasaprot
melnā princese - vēl laimīgs es
f. ķiģelis - ne jau tev mani sildīt

Poll #7771 mans žurnāls
Open to: All, results viewable to: All

Tu mani lasi?

Kāpēc Tu mani lasi?

es pārvērtīšu tos par īstenību. kādreiz. lai kaislības izjustu pilnībā. un es zinu, ka tas nebūs par vēlu. iedvesmas pietiek.
iemīlējos viņa(s) melnbaltajās,klusi kliedzošajās fotogrāfijās. un viņa(s) brutāli maigi rakstītajās rindās. iemīlējos. atkal. tik šoreiz tie viņi ir citi viņi.

visapkārt kluss. tāpat kā es. tāpat kā lietus lāšu kritieni no skaidrām debesīm. pat lielpilsētas trokšņi nespēj izjaukt to. vienīgi svešinieku smiekli tumšajā slidotavā ļauj izspļaut pār lūpām pavisam neviltotu smaidu un izlikt uz paplātes pāris nenozīmīgu vārdu.
visapkārt kluss. tāpat kā nakts. tāpat kā mana pielijusī nakts, kad tā vien gribas palīst zem debesīm un izmirkt. izmirkt no neizdomātiem stāstiem. par mums.
visapkārt tukšs.

ir tā, ka Tu man pietrūksti. ļoti. bet satiekot - esi par daudz. un tad vienu brīdi es Tevi nevaru ciest. nākošajā jau atkal mīlu. bet līdz nākošajam brīdim vēl ir jātiek. un tikmēr es klīstu apkārt. viena. gaidot rītdienu, kura var arī nepienākt.

arī par Tevi reiz būs stāsts. rakstīts nakts nomoda stundās. salikts no nepareiziem burtiem. izmērcēts vīna glāzē. un atstāts pašplūsmā. tā it kā laika nebūtu. tā it kā pasaulē būtu Tu viens.
diez kurā pasakā?

un tā mēs saliekam, atliekam, paliekam.
viens no otra tālāk.

interesanti pavērot kā sajūk stāsti. un noklausīties svešos acu skatienos.

iz Mazā Prinča "mēs esam atbildīgi par to, kurus pieradinam". bet pēdējā laikā man aizvien vairāk šķiet, ka tie ir tikai un vienīgi rēgi. te viņi ir un te viņu vairs nav. un īstenībā nav jau būtiski - jo tikai mirklis visu izšķir.

ir tik maz cilvēku, kuriem es varu pateikt "es Tevi mīlu". iztieku ar citiem vārdiem. un klusmumu. bet reizēm mēģinu to izjaukt. pieturos pie principa: "Nekad neklusē, esot kopā ar cilvēku, kuru mīli un kuram neuzticies. Klusums nodod.". man patīk, ja runā citi.

ezeri plaukst.
nenosaukt katru vārdā -
par daudz.

garu stāstu noskaņa. atkailinošu. bet vārdu trūkst. tik vien kā noskaņa. izbaudīt to - kā māklasdarbu... kaislīgi, eleganti, maigi...

atkal iemīlos cilvēkos. un dievinu tos, kuri man tic. tos, kuri mani atbalsta. un tos, kas jūt līdzi. savus draugus, kas palīdz man izkļūt no bedres. un svešiniekus, kas liek smaidīt. paldies, ka jūs man esat!

Un te nu Tu izliec savu pasauli man uz plaukstas.
Bet tie ceļi nav īstie.
Par šauru man.

Perfekta diena. Izbrauciens ar velo - tas ļauj aizmirsties un aizbēgt no nelāgām domām.

Šīsdienas improvizētais maršruts: Pļavnieki - Dreiliņi - Ulbroka - Jugla - Upesciems - Mucenieki un tad atpūta pie Tallinas šosejas un zvans laurinjsz. Tiku līdz Salaspilij, satiku Lauriņu un tad jau abas divas atpakaļ [turp] uz Pļavniekiem caur Rumbulu un Katlakalnu.

Tagad patīkams nogurums.

ja turpinam runāt par žanriem, man aizvien [reizēm] liekas, ka Tu esi pasaka. Stāstos tēli ir īsti vai [nedaudz] apslēpti, pasakās - izdomāti.

aizdedzināja. ievilka. palaida vējā.
izbļaujot pasaulei savu intimitāti.

pat es negribētu tā otreiz degt.

pieskaries. pasmejies. nonāvē. manu sirdspukstu eņģeli.

un te nu pēkšņi man ir aptrūcies vārdu. es tikai klusītēm vēroju to, kas notiek apkārt. arī ar viņu vairs garās sarunās neiesaistos. jo nav jau par ko. bet kā jau reiz teicu - neciešu klusumu sabiedrībā [vismaz ne pilsētā]. un tāpēc dodu priekšroku savai vientulībai. pardon!
vai nu turi mani cieši sev klāt vai palaid pa vējam...

Vīlos dziesmas "Saule.Pērkons.Daugava." izpildījumā šajos dziesmu svētkos. Vienmēr šī dziesma ir skanējusi ar īstu letiņu dvēseli - tā dziļi, ka uzsit emocijas uz augšu, bet ne šoreiz. Varbūt dzīvajā klausoties būtu citas emocijas. Arī tas gājiens, skatoties pa TV bija haotisks. Un parodija par dziesmu svētku dalībniekiem visas šīs dienas. Vienīgi tie tautastērpi, kas brīžiem parādījās un vakardienas orķestrs.

Tiesa - tie 2 pirmatskaņojumi un dažas tās dziesmas [kuras pat es esmu dziedājusi tajos laikos, kad kādus 3 mēnešus nodziedāju savā skolas korī] noslēguma koncertā Mežaparkā gan bija labie. Vienīgi žēl, ka lielāko daļu no citām dziesmām [un tos dziesmu vārdus] nemaz nezinu.
Uh un kā man patīk šitā dziesma [ar to šalkoņu par Vēja māti]. Es te pamazām klausoties sāku iekarst. Laikam tomēr vajadzēja šovakar laizt uz Mežaparku un skatīties/klausīties dzīvajā.
[šo ierakstu es jau rakstu kādu pusstundu].
Nu jā - tagad man sagribējās pie tautas. Sajust to latviešu dziedošo tautu sev apkārt.

- Pastāsti man kādu pasaciņu...
- [..]

Ar to arī viss sākās. Es sāku slēpties... no pasaules un arī no cilvēkiem.
Un tagad mēs tikai turpinam dzīvot pasakās un iegrimstam tēlos. Mēs tikai turpinam spēlēt šo improvizēto izrādi. Aizmūkot, slēpjoties, pieglaužoties, smejoties...

uzraksts pie Vanšu tilta: "Nauda. Naudai. Ar naudu. Mana dzīve?"

Šorīt pamodos pirms sešiem un devos skriet. Patīkama sajūta. Apkārt klusums, miers, rīta smarža. Un es skrēju - pēc vairāk kā mēneša pārtraukuma, - skrēju un nevarēju apstāties. Pa mežu. Plānotā kilometra vietā, izskrēju vairāk kā trīs. Kad devos jau uz māju pusi, nogriezos un izskrēju vēl cauri ābeļdārzam. Un īstenībā - varēju pat turpināt. Bet liela fiziska piepūle pēc gandrīz 2 mēnešu nekā darīšanas nav laba. Bet sajūta tagad ir fantastiska. Un arī rīt, ja ap 5-6 nenāks miegs, došos rīta skrējienā.

vai tiešām viņi vēlas redzēt to klaunu, kas manī mīt un pamostas tikai tāpēc, lai uzkurinātu publiku?
[bet es vēlētos būt mīms. ar vienaldzīgi skumjo seju. savā melnbaltajā klasikā.]

aizvien cenšos atgūt to, ko biju zaudējusi.

un notvert saulrieta bērnus, lai parādītu viņiem, kur saule aust.