visapkārt kluss. tāpat kā es. tāpat kā lietus lāšu kritieni no skaidrām debesīm. pat lielpilsētas trokšņi nespēj izjaukt to. vienīgi svešinieku smiekli tumšajā slidotavā ļauj izspļaut pār lūpām pavisam neviltotu smaidu un izlikt uz paplātes pāris nenozīmīgu vārdu.
visapkārt kluss. tāpat kā nakts. tāpat kā mana pielijusī nakts, kad tā vien gribas palīst zem debesīm un izmirkt. izmirkt no neizdomātiem stāstiem. par mums.
visapkārt tukšs.

ir tā, ka Tu man pietrūksti. ļoti. bet satiekot - esi par daudz. un tad vienu brīdi es Tevi nevaru ciest. nākošajā jau atkal mīlu. bet līdz nākošajam brīdim vēl ir jātiek. un tikmēr es klīstu apkārt. viena. gaidot rītdienu, kura var arī nepienākt.

arī par Tevi reiz būs stāsts. rakstīts nakts nomoda stundās. salikts no nepareiziem burtiem. izmērcēts vīna glāzē. un atstāts pašplūsmā. tā it kā laika nebūtu. tā it kā pasaulē būtu Tu viens.
diez kurā pasakā?

Redzot to mazo bērnu smieklus, iedomājos par mums. Atcerējos kā toreiz uzvedāmies. Apkārtnei nebija nozīmes. Bijām tikai mēs. Bezrūpībā, ar lielu smieklu devu. Spēlējām aktierus. Dzīve bija tik spilgta un krāsaina - prožektotu apspīdēta. Mēs nepazinām pasauli. Mēs neredzējām to, kas notiek apkārt. Apžilbušām acīm vērojām skatītājus. Un likās - viņi smaida. Jā - arī viņus mēs apmānījām. Un tikai tad, kad nokāpām no skatuves, es ieraudzīju Tavu īsto seju. Bez grimma. Bet aktieris bez savas lomas nav aktieris. Tik vien kā grimms nolikts uz plauktiņa, kas gaida savu nākamo izrādi. Un es gaidu to brīdi, kad atkal kāpsim uz skatuves, spēlējot mūsu komēdiju spilgtajās gaismās. Jo drāmas jau pietiek. Melnbaltās ielas un pelēkie ļautiņis visapkārt. Neredzu smaidu viņu sejās. Bet mīms paliek mīms - neizmainīt to tik drīz. Tavi smiekli manām ausīm aizvien ir tik īpaši, bet tagad tos dzirdu arvien retāk. Tagad Tu esi cits cilvēks. Toreiz mums viss likās savādāks. Un tā arī bija. Mums bija cita izrāde piešķirta, cits žanrs, bet šīs izrādes nosaukums - "kļūsti reiz pieaudzis!" - drāma...