29 Decembris 2009 @ 02:32
 
nu ko var jaukties manās darīšanās? neesmu vairs mazs bērns. strādāju un pelnu, dzīvoju savu dzīvi un viņiem neprasu ne naudu, ne ēdienu, neko. nu jā - viens jumts mums virs galvas. bet tās ir tikai un vienīgi 4 sienas, jo mājās praktiski neesmu.
senči plēš vaļā un lasa manas vēstules. šodien pēkšņi tēvs iejautājās - kā tev iet?. un man uzreiz aizdoma, ka kāda vēstule. un jā - atradu atplēstu vēstuli caurstaigājamā istabā uz galda, kas atsūtīta PIRMS MĒNEŠA [pirms nedēļas tās tur nebija, jo darbojos ar printeri un uz galda nekā lieka nebija] un es to, protams, uzzinu tikai tagad, kad gan jau ka to zina VISA mana ģimene, jo tēvam tāda tendence - pastāstīt visiem pārējiem un tikai tad griezties pie attiecīgās personas. moš pēc kāda laika dabūšu kādu vēstuli, kuru man vajadzēja saņemt pirms pusgada?... pilnīgi riebjas.
un tas ir vēl lielāks arguments tam, ka viņiem neko nesaku un negribu teikt ne par savu dzīvi, ne problēmām.
bleķa gabaliņš otrajos Ziemassvētkos izteicās: "cerams, mēs būsim normāli vecāki saviem bērniem, jo zinot, kādi ir mūsu senči.."
gribu prom!
 
 
( Post a new comment )
bluepill[info]bluepill on 29. Decembris 2009 - 02:54
mēs būsim tādi paši, laiks aizslauka kritiku, ko redzam, kad tas ir vērst pret mums.
man reiz bija labs paziņa, kas kādu laiku ļoti krustiski daudz ko uztvēra, un brīdī, kad pamanīja tā absurdu dievojās, ka pats tādas kļūdas nepieļaus. nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš darītu tieši to, ko dievojās nekad nedarīt. Īsa ir cilvēka atmiņa.
(Atbildēt) (Link)