23 Augusts 2006 @ 02:22
 
aivien biežāk pieķeru sevi pie sarunām, kurās neskatos sarunu partnerim acīs, pat ne viņa/-s virzienā ne. sapņoju vaļējām acīm. bail pieķerties - arī tā to varētu formulēt. mīlestība ir tad, kad 2 cilvēki skatās vienā virzienā - ko tādu reiz teica viens labs draugs. bail pazaudēt. tas tālums man vilina - patīk redzēt, kas notiek apkārt un aizklīst domās pie jūras pilnmēness naktī.

atcerējos kādu interesantu dialogu:
- jūs esat labas draudzenes?
- it kā jau nē [..]
- viņa ir cilvēks, kuram tu izkrati savu sirsniņu... ?
[nemaz nevarēju iedomāties, ka tā izskatās no malas].
 
 
dvēseles kliedziens:: nesaprotu pati sevi
pielietas ausis ar:: prāta vētra - šo dziesmu es dziedāšu tev
 
 
( Post a new comment )
[info]laurinjsz on 23. Augusts 2006 - 09:07
jaa, jaa, bija taads teiciens "miilestiiba ir nevis, kad divi cilveeki skataas viens uz otru, bet vienaa virzienaa" :)
(Atbildēt) (Link)