sigarette

Kaut es needu galu jau labu laiku, vienalga, man ir tik labas atminas par makaroniem, kuri izskatiijaas kaa dzelteni gliemezi samaisiiti kopaa malto galu. Skolaa to taisiija 80 desmitajos un 90 saakumaa. Man tas bija miilaakais eediens. Un tie makaroni bija taa viegli aplipushi ar to galinu. Un peec tam bija kompots ar miikstu baltmaizi. Man loti patika taa baltmaizes bruunaa malina. Ippashi garshiigi bija ja taa bija nedaudz piedegusi. Un peec skolas es gaju uz maajaam. Parasti kopaa ar resno Sandru, vai milziigo Daci vai Laiminu, kas man tik loti nepatika. Tagad vina paarvadaa pasazierus sabiedriskajaa transportaa no viena Latvijas gala uz otru. Loti stipra meitene. Knapi nepabeidza vidusskolu, aizgaaja, burtiski aizbeega dziivot pie viena viiriesha uz laukiem. Tai laikaa vins bija jaunsaimnieks. Viniem piedzima beerns. Nu to visu jau var aprakstiit savaadaak - "aizbeega pie veca veca, kursh uztaisiija vinai bernu". Vina domaaja, jaunsaimnieks - taas ir virsotnu virsotnes meitenei no Vidzemes.

Man patiik kaa skan vaards "Talons". Kaadi vaardi jums patiik, skanas zinaa?

Ko noziimee, kad krievs tev saka "miilu tevi".Es domaaju taadaa zinjaa - ko vins iisti juut? Kaada ir taa miilestiibas sajuuta?Takaja baljshaja, balshaja ilji takaja bulachnaja?

Labdien, mans vaards ir taads un taads un es esmu atgriezus tur, kur biju loti maz jau pirms tam. Shoreiz es centiishos rakstiit daudz un loti centiigi, taa lai jusm patiik, taa lai juus man arii rakstiitu, taa loti teelaini un loti poeetiski un taa smeldziigi, nu vispaar taa loti latviski. Pie dirsas.
Shonak man bija saja sapnis, ka tikko ir notikusi spelmanu nakts un visa shii notikuma daliibnieki, nez kaapeec atrodas Valmieraa pie kafeiniicas Akaacija (bija slavens savaa laikaa). Taa tie Latvijas teaatra cilveeki tur iet un man vinji riebjas. Es eju un man riebjas. Man galvaa ir Chaplina katlins, muguraa vecaasmaates kazoks un melnas retuuzes kaajaas. Es paartraucu sho visu gaajienu un paraadu viniem "miiksto". Ir vakars. Taads slapsh novembris.

No vienas galejiibas otraa.
Tieshi shodiemn man atkal viss riebjas.
Dienas saakums bija jautrs, bet tas otrais plaans visu laiku dziivo pa galvu un neliek mieru. Taa saucamaa dziive Latvijaa.

Shonakt, peec tikshanaas ar jauniem ungaaru reakcionaariem, milziigaa reibumaa
kaadaa citaa pasaules pilseetaa svineeju pareizticiigo lieldienas
fantastiski!!!

all i want to say is that i love you

Man ļoti reti, patiešām ļoti reti skauž. Šorīt, no paša rīta, kā pretīgi karst asfalts piķis nolija pār manu dvēseli. Kā man tas riebjas. Ienīstu šo sajūtu. Skaudība ir viena no pretīgākajām lietām pasaulē. MAn patiešām reti kad skauž. Šodien stundas laikā tikšu ar to melno mauku galā.

8:45 jau skrēju atkal pakaļ cigaretēm.

Kaut beidzot varētu atmest to sasodīto smēķēšanu

Mutē ir garša pēc cigaretēm, pārāk daudz cigaretēm.
Darba sieviete. Un viss.

Shodien pieņēmu ļoti svarīgu lēmumu. Ļoti ļoti svarīgu. Es esmu jauka, mierīga un maiga, bet mani var nokaitināt un tad es esmu monstrs, zvērīgs un nežēlīgs, kas var izdarit lielus postījumus. Cīņā jau bez rētām nepalikt.

Šodien es trīs stundas rakstīju vienu liktenīgu e-pasta vēstuli un trīs stundas domāju par to, kas būs, kad es nospiedīšu uz "send". Un tad es skatījos un skatījos un tad es to beidzot izdarīju. Tagad tikai ir jāgaida. Kā man tas riebjas. Gaidīt. Kaut gan es mierinu sevi ar domu - galvu man nenoraus, dzīvību neatņems, varbūt neiegūšu vēlamo. Nu labi pazemojums. bet pazemoties dažkārt esot labi. To skaidri un gaiši ir teicis Oskars Vailds.

Pirmdiena tuvojas kā tāda liela un melna lavīna. Kā man nepatīk pirmdienas, jo tās neko labu nesola. Pirmdienas ir tādas lielas, garas, samocītas, asas un vispār. Vispatīkamākā man liekas trešdiena. Tāda inteliģenta, kaut arī var gadīties kāda spazma. Tas tomēr ir piedodami. Pirmdienās es vienmēr cenšos neko neuzsākt. Skolā pirmdienās es vienmēr saņēmu divniekus. Labākajā gadīumā trīnieku. Ko es darīju? Neko, skatījos ārā pa logu un domāju, un vēl ar suni staigāju caurām dienām. Bļin, kā man derdzās tie pirmdienas kori skolā, jo pēc tām sekoja mokošās pēcstundas. Vai arī obligāts apmeklējums uz sanepitstaciju.

Nu es nezinu, man būtu neērti publiskā vietā skatīties kailu zēnu foto būdams vecs perverss gejs.

Ir tādi cilvēki, kuri nevar izturēt putuplasta skaņu, kad kāds pa to rīvē. Vai arī, ka šaušalīgas sajūtas pārņem izdzirdot kā cilvēks kasa ar nazi pa loga rūti. Katrā ziņā dažādas skaņu variācijas. Mani tracina čuksti, jo man ir tāda sajūta dažkārt, ka apčukstāmais objekts esmu es. Tas no bērnības.

Tā arī satikšanās nenotika.
Viņa, tai vakarā bija nolēmusi vai nu pielikt punktu tam visam vai nu arī turpināt visu bez jebkādām pieturzīmēm.
Nekas nesanāca.
Ne viens, ne otrs.
Dīvainākais, ka viņai intuīcija klusēja.
Viņš neatnāca.
Viņa veselas 20 minūtes pa virsu pagaidīja un tad aizgāja.
Viņš ir viss vieglākais vīrietis pasaulē. Vīrietis – gaiss.
Kopš tās dienas, kad viņi satikās, viņš-vīrietis ienāca viņas dzīvē kopā ar savu māti.
Māte vienmēr zināja kur viņi atrodas. Nu vismaz ko dara, tā aptuveni.
Vienmēr bija tāda sajūta, ka telpā atrodas vēl - kāds trešais.
Tās 20 minūtes pagāja,
Viņa izsmeiķēja vienu cigareti
Īstenībā viņa gaidīja viņu citā vietā, ne tajā, kur bija norunāts,
Bet viņa viegli varēja pārredzēt norunāto vietu
Viņa nekrita izmisumā, bet tai pašā laikā viņa nesprata, kādēļ viņa nekrīt izmisumā
Jo laikam jau viņa nemīlēja viņu,
Bet varbūt, ka mīlēja,
To bija grūti saprast,
Varbūt tādēļ, ka ilgi nebija mīlējusi,
Bet varbūt, ka vajadzēja mīlēt tā, ka nerodas jautājumi. Tu vienkārši atdod sevi pilnībā.
Un tad tevis vairs nav
Gaisā smaržoja pēc sēnēm un nezin kāpēc pēc citrona.

šodien atkal ir tās pasaulīgās skumjas

Es ar vecomāti braucu busā no laukiem uz Rīgu. Bus ir pilns un man pretīm stāv laikam viens pazīstams jauns dzejnieks. Viņš uz manīm skatās visu laiku un pat busā vienā brīdī neuzkrītoši mani apskauj. Tad mēs visi Rīgas autoostā kāpjam ārā un dzejnieks mani pavedina. Mēs mīlējamies, it kā busā. Tad atnak nikna oma un prasa vai tad es neiešu, bet man ir tāda viegla mīlestības sajuta, līdz ar to es nekur nevaru aiziet. Mēs turpinam laikam mīlēties, bet darbība jau nietiekās kaut kada netīrā, sarūsējušā vagonā, atkal manā lauku dzelzceļa stacijā. Tur ir arī kaut kadi mēsli. Es cenšos uzvilkt savas apakšbikses, kuras ir daudz lielākas nekā man vajadzetu. Atnāk mamma un zīmīgi paskatās un parmet man, ka es par daudz naudas esmu noņēmusi no konta. Viņa uzskaita manus tēriņus, tai skaitā ceļojumu uz Ukrainu (es tur nekad nenesmu bijusi)...bet tad mamma aiziet savās darīšanās. Mēs ar dzejnieku paliekam...

Kā lai no nekā (dokumentālā filma) uztaisa super labi?