sigarette

Cik pretīgi ir rakstīt oficiālas atvadu vēstules

Bērnībā bija tāda grāmata par Palli, nu laikam "Palle, viens pats pasaulē". Kad kādu dienu viņš pamostas un vairak neviena nav, nu nav vecāku, veikalos neviena nav, uz ielas neviena nav, bet sajūta tāda, ka visi kaut kur, burtiski uz piecām minūtem pazuduši, nevis pavisam aizgājuši, bet ka tu zini, ka cilvēks burtiski sekundi atpakaļ te ir bijis. Kaut kāds stop kadrs. Nu jā un man šī Palles sajūta jau aizsākas otro dienu. Pēkšņi neviens vairs nezvana, nepsiho, nebāžas virsū un tu vienkārši brīnies. Bet varbūt tas ir klusums pirms vētras?

vienu nakti mēs sēdējām uz jumta kādā Imantas deviņstāvenē un kopa ar mums bija trešais - Als Grīns.
tai pašā vakarā stavot pilnīgi nodzīvotā dzīvoklītī virtuvē. Kad es nostājos pie loga lai izsmēķētu savu milijardo cigartei es iekrampejos rokturī jo tā vilka lejā. Tāpec arī bija jāturas. Kaut gan draugs teica, ka ja es būtu to gribējusi, es to sen jau būtu agrāk izdarījusi...

dažreiz mans darbs līdzinās vampīru seansam.
mani kolēģi ir krievi un tas jau ir ļoti daudz.
vienu rītu sēžot pie brokasta galda es savam latviešu kolēģim izdvešu - LAtvija un Krievija will never work out. Divas pilnīgas galejības. Tie krievi brīžiem ir tik nenormāli. Es goda vārds nesaprotu kā sai valstij izdevās no viņas atkratīties...

Maasai jauna frizuura, bet pati oz peec spirta.

When one person tells a lie,
countless others tell it as a truth.

Pēdējā laikā viss mainās ne tik pa dienām, bet pa stundām. Vienā stundā tevi iegrūž milzīgā bezdibenī, bet pēc stundas tu jau atkal esi ārā un viegli noslaucījis pielipušos smilšu bumbuļus pie drēbēm, smaidīgs vari doties tālāk. Tomēr - pa to stundu, kamēr tu esi sēdējis bezdibenī tu jau esi pieņēmis apstākļus kādi tie ir un sācis kārtīgi apsvērt dzīvi bezdibenī. Plāni arī tur ir gatavi. Tu jau esi laimīgi nofraktējies tur. Bet tad viens zvans no augšas un tev jau sviež palīdzības virvi, bet smieklīgākais ir tas, ka tu jau vairs nezini vai tev gribas pēc tās pastiepties vai ne. Tu piemēram vari sākt melot, ka “virve” nešķiet pietiekoši laba.
Jā cik stulbi, ka neēsmu iemācijusies saprast cik lielu “gabalu” es varu norīt. Kā lai saprot pa kuru ceļu lai labāk iet….????…!!!

Mājā skan jazz, jazz, jazz, ko klausās mana jazzy ome. Viņa ir īsta džezene. Un tad,kad es klausos to mūziku, man gribas atrasties kaut kur citur, tikai ne Rīga, bet piemēram kādā jazz klubā, kaut kur citur pasaule, bet tikai ne Krievijā, jā un uz vella paraušanu flirtēt!!! Kā man tas patīk, it īpaši ar tādiem krīzeniekiem, ar zaļknābjiem nav diemžēl interesanati. Bet varbūt nav pēdējā laikā izevies satikt zaļknābi, kurš ar savu būtību (izskatam nav nozīmes) mani atsistu 15 metru tālāk.

Pēdējā laikā cilvēki man apkārt ir: 1) nabadzīgā krievu inteliģence 2) ļoti bagāti, nevaļīgi, ne-inteliģenti krievu bussunesmaņi. Un es pa vidu - latvietīte. un ne viena ne otra puse tā īsti nesaprot ko man īsti no viņiem vajag. Ko mēs no tā izsecinām?

galvenais ir atbriivot praatu

cilvēks man jautāja : Vai KAlvītis un Kiŗšteins ir Latvijas draugi?

Ja es dzīvotu viena, man apkārt plosītos bardaks.Un man tas laikam patiktu.

stulbums

Viņa noskūpstīja savu veci, kuru es neredzu, jo bail paskatīties, un atskanēja kluss “puk” tukšajā autobusā. Viņa viņu mīl un atgādina par to, tieši tagad, bet viņš nereaģē, tikai skatās izplatījumā.
Busā iekāpa vīrietis ar plukatainiem, pussirmiem matiem, tādiem gariem, pelēkas vadmalas bikses. Bet es zinu, ka viņam ļoti patīk sievietes. Viņš ir no mana ciemata. Viņš pēc sejas ir līdzīgs vienam latviešu dzejniekam, laikam Čaklajam.
Tagad ir tāds laiks, kad no putnu ligzdiņām ārā krīt tādi pusauguši mazulīši.
Kā man patīk tie lielie, vecie smirdīgie ikarusi, bet viņi ir arvien mazāk un mazāk Rīgā. Jā, viņi smird daudz reizes vairāk, toties iedvesmo 100 X vairāk. Ārprāc, man bail, ka no šīs pilsētas iznīcinās ārā visus vecos “labumus”. No tāda jauna autobusa man “nestāv”. Vienkārši – viņš aizbrauc un viss, bet tai dzeltenajā es saskatu jau cilvēku. Par viņu var sacerēt veselu stāstu.
Es nevaru izsviest ārā savu citronkoku. Man viņa vienkārši ir žēl. Kā tas būs, ka pie miskastēm stāvēs citronkoks, kurš kādreiz piederēja man, varbūt, ka palīdzēja man kaut kādā veidā, bet es viņu sviežu laukā. Un tad viņš tur stāvētu pie miskastes un būtu drausmīgi nelaimīgs, un visi garām gājēji uz viņu skatītos un viņam butu kauns, jo viņu neviens nemīl vairāk. Bet es viņu pārstādīšu lielākā podā un piebēršu klāt vēl labu melnzemi. Lai aug vecītis. Tas ir tā pat kā ar cilvēku. Vienam pašām ir grūti stāvēt.
Miegs nāk.
Kaķis ar savu bērnu vārtās pa zemi. Viņš un viņa knadzens, ko domājies!

Man liekas, ka es nenormaali slinkoju un atrodu nenormaali daudz iemeslus, lai neko nedariitu. Kaut vai tiiriitu pretiigus pelnu traukus un skatiitos stulbus raidiijumus. Kaut gan stulbus raidiijumus es nekad neskatos, tad es labaak nogriezu televizoru vispaar un skatos aaraa pa logu. Shodien viens viirietis ilgu laiku skattijaas vitriina, nee vins spogulojaas un sakaartoja savu loku. Ilgi, nu ilgi. Man jau likaas, ka tas vairs nav normaali. Kaut gan kas ir normaali...
Shodien laukos staciija, taadaa mazaa un smirdiiga, padomju laiku veel, jaa, sedeeja viens viirs ar skatu pret logu. Kad es ienaacu, un devos uz kasi, es vinam uzmetu skatienu, un vina seja bija tik samociita. Vins kunksteeja, taa psihiski asaraini, nu a, un tad jau kad es biju paaris soliishus pagaajusi uz priekshu, es sapratu, ka vinsh masturbee...nabaga cilveeks, es nodomaaju. Bet pat laikam, ne nabaga cilveeks, bet likaas cik briesmiigi. Cik debiili vins izpauz savu samociito un nerelizeeto seksualitati. Man šķiet, ka es laikam varu lietot garumzīmes

kkkkkk