Posted on 2005.05.23 at 15:10
Viņa noskūpstīja savu veci, kuru es neredzu, jo bail paskatīties, un atskanēja kluss “puk” tukšajā autobusā. Viņa viņu mīl un atgādina par to, tieši tagad, bet viņš nereaģē, tikai skatās izplatījumā.
Busā iekāpa vīrietis ar plukatainiem, pussirmiem matiem, tādiem gariem, pelēkas vadmalas bikses. Bet es zinu, ka viņam ļoti patīk sievietes. Viņš ir no mana ciemata. Viņš pēc sejas ir līdzīgs vienam latviešu dzejniekam, laikam Čaklajam.
Tagad ir tāds laiks, kad no putnu ligzdiņām ārā krīt tādi pusauguši mazulīši.
Kā man patīk tie lielie, vecie smirdīgie ikarusi, bet viņi ir arvien mazāk un mazāk Rīgā. Jā, viņi smird daudz reizes vairāk, toties iedvesmo 100 X vairāk. Ārprāc, man bail, ka no šīs pilsētas iznīcinās ārā visus vecos “labumus”. No tāda jauna autobusa man “nestāv”. Vienkārši – viņš aizbrauc un viss, bet tai dzeltenajā es saskatu jau cilvēku. Par viņu var sacerēt veselu stāstu.
Es nevaru izsviest ārā savu citronkoku. Man viņa vienkārši ir žēl. Kā tas būs, ka pie miskastēm stāvēs citronkoks, kurš kādreiz piederēja man, varbūt, ka palīdzēja man kaut kādā veidā, bet es viņu sviežu laukā. Un tad viņš tur stāvētu pie miskastes un būtu drausmīgi nelaimīgs, un visi garām gājēji uz viņu skatītos un viņam butu kauns, jo viņu neviens nemīl vairāk. Bet es viņu pārstādīšu lielākā podā un piebēršu klāt vēl labu melnzemi. Lai aug vecītis. Tas ir tā pat kā ar cilvēku. Vienam pašām ir grūti stāvēt.
Miegs nāk.
Kaķis ar savu bērnu vārtās pa zemi. Viņš un viņa knadzens, ko domājies!
Busā iekāpa vīrietis ar plukatainiem, pussirmiem matiem, tādiem gariem, pelēkas vadmalas bikses. Bet es zinu, ka viņam ļoti patīk sievietes. Viņš ir no mana ciemata. Viņš pēc sejas ir līdzīgs vienam latviešu dzejniekam, laikam Čaklajam.
Tagad ir tāds laiks, kad no putnu ligzdiņām ārā krīt tādi pusauguši mazulīši.
Kā man patīk tie lielie, vecie smirdīgie ikarusi, bet viņi ir arvien mazāk un mazāk Rīgā. Jā, viņi smird daudz reizes vairāk, toties iedvesmo 100 X vairāk. Ārprāc, man bail, ka no šīs pilsētas iznīcinās ārā visus vecos “labumus”. No tāda jauna autobusa man “nestāv”. Vienkārši – viņš aizbrauc un viss, bet tai dzeltenajā es saskatu jau cilvēku. Par viņu var sacerēt veselu stāstu.
Es nevaru izsviest ārā savu citronkoku. Man viņa vienkārši ir žēl. Kā tas būs, ka pie miskastēm stāvēs citronkoks, kurš kādreiz piederēja man, varbūt, ka palīdzēja man kaut kādā veidā, bet es viņu sviežu laukā. Un tad viņš tur stāvētu pie miskastes un būtu drausmīgi nelaimīgs, un visi garām gājēji uz viņu skatītos un viņam butu kauns, jo viņu neviens nemīl vairāk. Bet es viņu pārstādīšu lielākā podā un piebēršu klāt vēl labu melnzemi. Lai aug vecītis. Tas ir tā pat kā ar cilvēku. Vienam pašām ir grūti stāvēt.
Miegs nāk.
Kaķis ar savu bērnu vārtās pa zemi. Viņš un viņa knadzens, ko domājies!