sigarette

Pēdējā laikā viss mainās ne tik pa dienām, bet pa stundām. Vienā stundā tevi iegrūž milzīgā bezdibenī, bet pēc stundas tu jau atkal esi ārā un viegli noslaucījis pielipušos smilšu bumbuļus pie drēbēm, smaidīgs vari doties tālāk. Tomēr - pa to stundu, kamēr tu esi sēdējis bezdibenī tu jau esi pieņēmis apstākļus kādi tie ir un sācis kārtīgi apsvērt dzīvi bezdibenī. Plāni arī tur ir gatavi. Tu jau esi laimīgi nofraktējies tur. Bet tad viens zvans no augšas un tev jau sviež palīdzības virvi, bet smieklīgākais ir tas, ka tu jau vairs nezini vai tev gribas pēc tās pastiepties vai ne. Tu piemēram vari sākt melot, ka “virve” nešķiet pietiekoši laba.
Jā cik stulbi, ka neēsmu iemācijusies saprast cik lielu “gabalu” es varu norīt. Kā lai saprot pa kuru ceļu lai labāk iet….????…!!!

Mājā skan jazz, jazz, jazz, ko klausās mana jazzy ome. Viņa ir īsta džezene. Un tad,kad es klausos to mūziku, man gribas atrasties kaut kur citur, tikai ne Rīga, bet piemēram kādā jazz klubā, kaut kur citur pasaule, bet tikai ne Krievijā, jā un uz vella paraušanu flirtēt!!! Kā man tas patīk, it īpaši ar tādiem krīzeniekiem, ar zaļknābjiem nav diemžēl interesanati. Bet varbūt nav pēdējā laikā izevies satikt zaļknābi, kurš ar savu būtību (izskatam nav nozīmes) mani atsistu 15 metru tālāk.