Domāju, ka dažreiz vajag būt (atgriezties) tajā pamatenē, jo tur ir visādi tādi dīvaiņi vai grūtgalvīši, kuriem vajag palīdzību. Nevis tādēļ, ka viņi pēdējie duriki & visuma mēsli, bet reti kurš viņus saprot, tiek klēt & spēj kā palīdzēt.
Ne tā, ka uzmesties visiem par baigāko skolotāju, bet varbūt kā vecākais brālis vai uz to pusi. Protams, jājūt tā robeža kuram/cik bāzties virsū & iejaukties. Bet vismaz uzreiz mazāk sanāk domāt par paša iekšējām ķezām, kurām tikko velta uzmanību(enerģiju) tā šamās vairojas..

(Reply to this) (Thread)

Lielākā daļa no viņiem tomēr domā, ka es esmu tas (un nekādā gadījumā ne viņi!), kam vajag palīdzību. Tieši tāpēc zūd motivācija te būt.

(Reply to this) (Parent)

Un kāda būtu šī palīdzība? Man vajag būt tādam pašam vergam - zombijam kā viņi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja pietiek drosmes & enerģijas, māci viņiem tādiem nebūt. Vai arī, es nezinu, zaudē motivāciju, nolaidies līdz zombija līmenim.
Domāju, ka dodot zināšanas citiem, mācies arī pats. Vienlaicīgi saprotu, ka gribas to pozitīvo lādiņu pretim, lai nav sajūta, ka visu grūd tukšumā & pretim saņem uzbraucienus no sērijas "izbeidz man mācīt dzīvot".
Varbūt jāmāca tos, ar kuriem iespējama daudzmaz pozitīva apmaiņa, no kuriem pats vari mācīties.

Kas attiecas uz ezoteriku (visamz tādā līmenī, ko tu vislaik liec priekšā) - to lielākajai daļai cilvēku nevajag. Kaut kādā ziņā tas ir kā rādīt pornogrāfiju maziem bērniem.

(Reply to this) (Parent)