| |
[Jan. 5th, 2016|04:56 pm] |
„Šizofrēnija” ir vienkārši vispārīgs termins psihiskas uzvedības formām, ko mēs nesaprotam. Deviņpadsmitajā gadsimtā bija termins „melanholija”, ko mēs tagad sauktu par bi-polāro depresiju. Visu veidu skumjas, nelaimīgumu, nespēju pielāgoties, mēs saucām par melanholiju. Tagad kaut kas līdzīgs ir šizofrēnija... daudzus gadus aptakaļ es biju psihiatru bibliotēkā un redzēju grāmatu par šizofrēniju. Tajā bija rakstīts: „Tipisks šizofrēniķis dzīvo krēslainā iedomu pasaulē, margināli sabiedrībai, nespējīgi noturēties darba vietās, šie cilvēki dzīvo nomaļus, apmierināti peldot savā pašradītajā vērtību sistēmā.”
Es nodomāju: „Beidzot es saprotu!”
Mums nav šamanisma tradīcijas. Mums nav tradīcijas ceļošanai šajās mentālajās pasaulēs. Mūs biedē neprāts. Mēs no tā baidāmies, jo Rietumu prāts ir kāršu namiņš. Un cilvēki, kas ir uzbūvējuši šo kāršu namiņu, to zin! Kāds reiz teica: „LSD ir psihedēliska viela, kas izraisa psihotisku uzvedību cilvēkiem, kas to nav pamēģinājuši.”
Un es varu saderēt, ka vairāk cilvēku ir izrādījuši psihotisku uzvedību no LSD nelietošanas, bet tikai domāšanas par to, nekā no lietošanas. Vismaz manā ģimenē es novēroju abus manus vecākus kļūstam psihotiskiem no plika fakta, ka LSD eksistēja. Viņi nekad to nelietotu. Ir liela fobija Prāta sakarā. Rietumu prātam ir grūti izpatikt, kad pamatprincipi tiek apšaubīti.
Šamanis ir kāds, kas peldas tajā pašā okeānā, kurā šizofrēniķis, bet šamanim ir tūkstošu gadu tehnikas un tradīcijas, no kā smelties. Tradicionālajā sabiedrībā, ja tu izrādi „šizofrēniskas” tendences, tevi nekavējoties izvelk no pārējiem un ievieto kvalificētu šamaņu aizbildniecībā. Tev tiek sacīts: „Tu esi īpašs. Tavas spējas ir centrālas mūsu sabiedrības veselībai. Tu ārstēsi, tu pareģosi, tu vadīsi mūsu sabiedrību tās fundamentālajos lēmumos.” Salīdziniet to ar to, ko saka cilvēkam, kurš izrāda šizofrēniskas tendences mūsu sabiedrībā: „Tu neiederies. Tu esi kļuvis par problēmu. Tu nevelc pats savu svaru. Tu neesi vienlīdzīgs ar visiem mums, pārējiem. Tu esi slims. Tev vajag iet uz slimnīcu. Tevi vajag ieslēgt. Tu esi vienos ratos ar cietumniekiem un pamestiem suņiem mūsu sabiedrībā.” Šāda šizofrēnijas ārstēšāna padara no neārstējamu.
Iedomājies, ka tu esi nedaudz dīvains un risinājums tam ir ieslēgt tevi vietā, kur visi ir pilnīgi jukuši. Tas jebkuru padarītu jukušu. Tā ir vide, kas radīta, lai padarītu tevi jukušu un saglabātu tevi jukušu. Tas nekad nenotiku aborigēnu jeb tradicionālajā sabiedrībā.
Es uzrakstīju grāmatu „Arhaiskā atdzimšana”. Ideja tur ir, ka mēs esam kļuvuši slimi, sekojot neapturētam racionālismam, vīriešu dominancei, uzmanības pievēršanai tikai lietu redzmajai pusei, prakticismam. Mēs esam kļuvuši ļoti slimi. Ķermeņa politika, kad tas sāk justies slims, ir ražot antivielas vai stratēģijas slimības apstākļu pārvarēšanai.
Divdesmitais gadsimts ir milzīga piepūle sevis dziedināšānā. Fenomeni tik dažādi kā sirreālisms, ķermeņa caurduršana, seksuālā visatļautība, džezs, eksperimentālā deja, reiva kultūra, tetovējumi. Saraksts ir bezgalīgs. Kas visām šīm lietām ir kopīgs? Tās pārstāv atteikšanos no lineārām vērtībām. Kad es redzu cilvēkus, kas parāda seksuālu nenoteiktību, sevis skarificēšanu, miesas izrādīšanu, dejošanu pie primitīvas mūzikas, aplietošanos, vai parasto seksuālās uzvedības kanonu pārkāpšanu, es applaudēju tam visam. Jo tas ir impulss atgriezties pie tā, ko sajūt ķermenis. Pie tā, kas ir autentisks, kas ir arhaisks. Un, kad tu izkļūsti cauri šiem arhaiskajiem impulsiem, pašā centrā ir vēlme atgriezties maģiskas sajūtu varas pasaulē. Un šī impulsa pašā centrā ir Šamanis. Aplietojies. Augu intoksikēts. Runājošs ar garu palīgiem. Dejojošs mēnessgaismā. Atdzīvinādams un ieaicinādams Dzīvas Mistērijas Apziņas pasauli. Tas ir tas, kas šī pasaule ir. Pasaule nav neatrisināta problēma zinātniekiem un sociologiem. Pasaule ir dzīva mistērija. Mūsu dzimšana, mūsu nāve, mūsu atrašanās mirklī. Tās ir mistērijas. Tās ir durvis, ka atveras neiedomājamām sevis izzināšanas, spēka iegūšanas un cerības uz cilvēku drosmi, ainām.
Mūsu kultūra ir to nogalinājusi un mums atņēmusi. Padarījusi mūs par mazvērtīgu produktu un ideālu patērētājiem. Mums jātiek laukā no tā. Un veids, kā tikt laukā no tā ir atgriešanās pie ķermeņa autentiskās pieredzes. Un tas ir iegūstot seksuālo pašapziņu un lietojot psihedēliju: izpētot prātu kā instrumentu personīgai un sociālai transformācijai.
Stunda ir vēla. Pulkstenis tikšķ. Mēs tiksim ļoti skarbi tiesāti, ja nesatversim bumbu. Mēs esam mantinieki miljoniem gadu sekmīgi dzīvotām dzīvēm un sekmīgām adaptācijām dabas pasaules mainīgajiem apstākļiem. Tagad izaicinājums tiek nodots mums, dzīvajiem, lai tiem, kam vēl jādzimst, būtu vieta, kur nolikt pēdas un debesis, zem kurām staigāt.
Tas ir tas, par ko ir psihedēliskā pieredze. Rūpēties, iegūt spēku un būvēt nākotni, kas godina pagātni, godina planētu un godina cilvēka iztēles spēku. Nav nekā tik spēcīga un spējīga pārveidot sevi un planētu kā cilvēka iztēle. Nepadarīsim to mazvērtīgu. Neierobežosim sevi ar muļķu ideoloģijām. Neatdosim kontroli pār mums zemākajiem no mums. Drīzāk pasludināsim savu vietu zem saules un iesim uz gaismu.
Instrumenti ir šeit. Ceļš ir zināms. Tev vienkārši vajag pagriezt muguru kultūrai, kas ir sterila un mirusi un iet ar Dzīvas Pasaules programmu un Iztēles Atdzimšanu.
- Terence McKenna |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}