| Comments: |
Tagad, kad Illuminati atkaapsies, mums vairs nebuus iemesla vinjus ieniist taa kaa mees vinjus noliigaam, lai vinji mums dotu konkreetu maaciibu. Un ir pavadiitas kaadas 10 000 vai vairaak dziives uz planeetas, kas manii ir mainiijies? Es naaku no vietas/dimensijas, kuraa cilveeki jau bija sasniegushi vienotiibu. Bet mainiijies ir tas, ka manii vairs nav elitaarisma jeb taas sajuutas, ka mees, gaishie, esam paaraaki par vinjiem, tumshajiem. Gaishie nav augstaaki par tumshajiem, vinji ir tumsho alter ego. kaa sievishkjaa un viirishkjaa energija. Patiesaa gaisma ir absoluutajaa liidzsvaraa, caur kuru tu nonaac vietaa, kur visi ir saistiiti, vietaa, no kuras naak labais un ljaunais un viss. Tu apvieno visu un redzi, ka tu esi tas viss. Tu esi bijis ljaunaakais no ljaunaakajiem un peec tam labaakais no labaakajiem un peec tam iegaajis liidzsvaraa. Taapeec es naacu uz sho planeetu un maaciiba ir nokaartota sekmiigi un labi un tagad tas viss beidzas un paldies, tumshie, juus bijaat stiliigi, mani saista juusu attieksme un es noveerteeju gjenialitaati.
Ne tev lemt, kāds ir tavas dzīves/eksistences mērķis/mācība, un tu esi vai neesi to nokārtojis. Svarīgs ir ceļš nevis mērķis. Un ceļu ir daudz - katram savs. Kad būsi tā galā zināsi ir vai nav mērķis/kāds tas ir. Ja, kur dodies nedomā par to, kas būs ceļagalā, izbaudi vietu un mirkli, kurā esi. Jādzīvo tā, lai dāvātu prieku pirmkārt jau sev, jo nelaimīgs cilvēks citus cilvēkus dara nelaimīgus. Pēc tam, kad pats esi patiesi laimīgs - dari laimīgus citus, daloties ar tiem savā laimē. Ceļojums sniedz jēgu un gandarījumu tikai tad, ja ceļnieks to ir veicis saviem spēkiem un ceļā saskāries ar grūtībām un tās pārvarējis.
Mani reizēm mulsina & šizofrēnisku atbalsi rada domas, ko iesākt ar tiem nestilīgajiem tumšajiem..?
Tu arī tur biji un varbūt vēl būsi, bet es tev to nenovēlu. Prmkārt jācenšas viņi saprast, tad pieņemt, jo viņi ir viņi un tu esi tu. Katram sava nasta jānes - viņi mācīsies/viņi mācās, tu arī mācies - tikai, iespējams, esi viņiem priekšā.
Un vispār jau nav nekādu viņu un tevis. Tu esi gan tu, gan es gan visi nestilīgie tumšie. Viss, kas risinās tevī - risināsās arī pasaulē un viss, kas risinās pasaulē risinās arī tevī.
Ja nīdīsi viņus - radīsies jauni. Ja pieņemsi un mīlēsi viņus - viņi izzudīs. Un te nevajadzētu pārprast mani un teikt, lai tu mīli tos, kas dara citiem un sev pāri, ļaujiet viņiem vienkārši būt par sevi. Ja sit, tātad mīl. Vienaldzība ir pats ļaunākais.
Mūks un viņa māceklis dzīvoja peldošā klosterī ezera vidū mežainā ielejā, kuru ieskāva kalni. Kādu dienu māceklis devās līdzi mūkam, lai palīdzētu viņam vākt augus. Mūks nolēma māceklim iet savu ceļu, bet māceklim nezinot viņu izsekoja. Puika vāca dažādus augus. Tad viņš ieraudzīja čūsku - viņš to noķēra, ar striķi tai piesēja akmeni un smējās, jo čūska netiek uz priekšu. Pēc tam māceklis uzgāja vardi - arī to viņš noķēra un tai piesēja akmeni un uzjautrinājās par vardi, kurai bija grūti peldēt ar tai piesieto akmeni. To pašu viņš izdarīja ar mazu zivtiņu. Mūks tajā visā noskatījās ar skumjām, dusmām, sašutumu un nosodījumu, bet neiejaucās. Kad viņi pārbrauca mājās un mūks kopā ar mācekli izšķiroja indīgos no ārstniecības augiem. Vēlāk, kad puika devās gulēt, mūks pagaidīja, kamēr viņš iemieg un ar striķi viņam piesēja akmeni. Puika no rīta piecēlās un ieraudzīja, ka viņam ir piesiets akmens. Lēnām, smago akmeni stiepdams viņš aizgāja pie mūka un lūdzās, lai tas atraisa no viņa akmeni. Mūks teica, ka to nedarīšot, un prasīja māceklim, vai viņš to pašu vakar neesot izdarījis čuskai, vardei un zivtiņai. Tad mūks viņam teica, ka viņš atraisīšot no viņa akmeni tikai tad, kad puika aizbraukšot krastā un atraisīšot akmeņus, kurus viņš piesēja čūskai, vardei un zivtiņai. Tāpat viņš teica, ja kāds no dzīvniekiem puikas dēļ būs miris - visu mūžu viņu nospiedīs sirdsapziņa, par to, ka viņš ir to nogalinājis. Puika devās sameklēt dzīvniekus, lai tos atbrīvou. Viņš atrod čūsku, bet tā jau ir mirusi, tad viņš atsien akmeni, raudot izrok bedri, un apglabā čūsku. Viņš atrod zivtiņu, bet tā arī ir jau mirusi - atkal viņš, raudot atsien akmeni, un zivtiņu apglabā. Visbeidzot, viņš atrod vardi, kura vienīgā vēl ir dzīva - viņš atsien akmeni, atbrīvojot vardi. Puika atgriežas klosterī un mūks viņu atbrīvo, atsienot akmeni.
Viņi ir jāciena & jāizprot, bet ne jāpieņem par labu (šajā pasaules modelī).
Paldies par stāstu!
| |