| |
[Sep. 9th, 2024|10:01 pm] |
Reiz kādā pavisam parastā dienā es nolēmu doties ceļojumā. Bet šim ceļojumam es nebiju nepavisam sagatavojies. Gluži otrādi, es biju depresīvs un nomākts un cerēju, ka nonākot ceļā, es sastapšos ar savu patieso būtību un es atkal būšu piepildījies ar mīlestību un gaismu. Jāatzīst, ka es šajā ceļojumā devos pilnīgi viens, neviens nebija man līdzās, vienīgi mans nomāktības māktais prāts.
Tā vietā es nonācu vietā, kas nav gluži kā elle. Tas ir vēl trakāk. Es satiku savu patieso būtību kā Dievs. Kā mūžīgs Dievs. Kuram tāpat kā man arī nav nekāda izskaidrojuma savai esībai. Es sev vaicāju kā es līdz šejienei nonācu, kā atbilde tam nāca lērums ar informāciju par cilvēci un tās fraktālo dabu, par "citplanētiešiem", par piramīdām, es jutos tā it kā piramīdas būtu veidojis kā žestu šausminošās mūžības priekšā sakot, redz es būvēšu šo milzīgo objektu ļoti lēni, lai uzsvērtu tās niecīgumu mūžības priekšā.
Es jutos ļoti, ļoti vientuļi, diez vai kāds vēl ir izjutis tik ļoti dziļu vientulības sajūtu.
Kopš šī ceļojuma es domāju, ka ļoti labprāt ar kādu par to aprunātos, bet vienīgais, kurš mani varētu saprast šaj situācijā likās ir spējīgs vienīgi kāds apgaismotais. Kāds svētais Indijas kalnos, varbūt tas Ramdas skolotājs?
Kad šis ceļojums bija galā, es biju ļoti pateicīgs, ka esmu atkal šajā pasaulē, materiālajā pasaulē, kuru es saucu par Mayu, jeb ilūziju, svētā māsa Maija- es viņu ļoti mīlu un esmu pateicīgs par tās eksistenci. Es biju tik ļoti pateicīgs, ka tā eksistē, jo likās, ka es sajukšu prātā, ja es paliktu tur, kur es biju. Tomēr viss protams beidzās salīdzinoši labi un es atgriezos ar domu, ka vienīgā izeja ir mīlestība- pieņemšana, sevis pieņemšana. Jo ko gan līdz, ja tu esi mūžīgs Dievs, bet tu nevēlies eksistēt, bet joprojām eksistē? Šeit gan jāsaprot, ka pašnāvība nebūtu risinājums šim ķermenim, jo tas jau neesmu es, tā ir dievišķā ilūzija, tāpat kā viss cits un visi pārējie cilvēki kopā ņemot. Likās, ka Dievs nekad nav dzimis vai miris, bet joprojām eksistē.
Likās, ka es vēlos, lai visa civilizācija, lielais cilvēces fraktālis nomirtu, likās, ka esmu radījis pats sev elli. Bet tad protams nāca mīlestība un teica: Ne šoreiz, šoreiz tu neiznīcināsi civilizāciju tā , kā visas iepriekšējās reizes. Šoreiz tu saņemsies un pieņemsi visu mīlestībā un mēs dzīvosim.
Tad es sapratu, ka tomēr mīlu savu masku, mīlu smieklīgo Zaķmenu, mīlu to, ka esam duāli, un ka esot kopā sievietei ar vīrieti nemaz nav tik šausminoši vientuļi. Sapratu, ka es būtu gatavs palīdzēt pat slimajiem, jo ko gan vēl es varētu darīt šajā bezgalībā? Ne jau nu radīt vēlvienu elli. Protams es vēlos radīt mieru, lai es un citi, kopā ņemot Dievs justos laimīgi.
Pēc šī ceļojuma esmu daudz par to domājis, centies rast kādu atbildi, mēģinājis sevi mierināt ar domu, ka pie visa bija vainīgs tas, ka jutos tik depresīvi un ceļoju viens pats nevis ar kādu, kurš zin ceļu. Jā, zin ceļu piemēram ārpus sava prāta, jo atšķirībā no pirmā ceļojuma, kad jutos kūstam mīlestībā, gluži kā Saule izstarojot gaismu, šoreiz likās esmu iesprostots savā prātā un tuvu prātā sajukšanas stāvoklim.
Un tā joprojām manī pastāv abas šīs iespējamības. Viena ir- es esmu vientuļais Dievs, kurš nezin pats savas eksistences iemeslu, un otrs, ka šī ir tikai spēle un kārtējais Maijas- ilūzijas labi izspēlētais triks, lai mani apvestu ap stūri, un pārējie dvēseļu pasaulē par mani smejas un sak, redz kā viņš noticēja trikam. Un patiesībā mūžīgais Dievs ir vienmēr mīlestībā un ir patiešām laimīgs, vienīgi varbūt ļoti garlaikots, tāpēc izspēlē šādas spēles. (kas atbilst visiem virtuālās realitātes un matrixa esamības pieņēmumiem un mēs esam tikai dieva mazās rotaļlietas)
Lai gan kāpēc absolūtajā mīlestībā būtu garlaicīgi? ja jau tā ir absolūta, tad kāpēc gan būtu garaicīgi?
Vēl ceļojuma laikā mani nebeidza pārņemt sajūta, ka viss ir tieši tā uzkonstruēts, lai es aizmirstu uzdot šos muļķīgos jautājumus par eksistenci( kas savā būtībā likās neatbildami) un kā atbilde tam ir šī Maya, kurā mūžīgi aizmirsties un nodarbināt sevi ar visu iespējamo, lai tikai nebūtu jābūt Dievam, kurš pats nevar izskaidrot savu eksistenci un vispār jebkā eksistenci. Pašas esības pamatu. Kāpēc ir nevis nav?
Tā nu lūk, ja es palieku pie šīs tik šausminošās apziņas, ka pat Dievs nezin, tad es labāk palikšu šajā tik brīnišķīgi uzkonstruētajā matriksā, fraktālī, kurā visu laiku viss mainās un vienkārši centīšos būt laimīgs. Un protams žēlsirdīgs un labs cilvēks, nedarot ļaunu sev un citiem, jo viss esmu es. Cenšoties radīt labu karmu, jo kā zināms šī nav mūsu pēdējā dzīve mūžības priekšā. Tāpat man arī šķiet ļoti labi saprotams materiālistu uzskats, ka nomirstot arī mēs nomirsim, kas ir kā naiva cerība skaudrās patiesības (?) priekšā.
Kā jau teicu, es nevēlos ticēt tam, ko pieredzēju, tāpēc joprojām aprunātos ar kādu apgaismoto, kurš teiktu: "Nieki, mans mazais muļķīti, tas bija tikai tava prāta radīts murgs, kurš likās ļoti dzīvs esot". Lai gan tas bija tik dzīvs, cik dzīvība vispār pati par sevi pastāv. Šajā esībā pazuda jebkura materiālas dabas lieta un viss bija tīra apziņa, jeb kā man vizuāli atgādināja enerģijas virpulīšus. Nekas nav pastāvīgs, nekas nav ciets, nav pie kā pieķerties, esi tikai tu un tava neizskaidrojamā eksistence un mūžība.
Tā lūk. Kādi secinājumi? Jādodas vēlreiz ceļojumā ar pieredzējušiem ceļotājiem un jāiegūst pierādījumi par apsolūtās laimes eksistenci kā arī apstiprinājums tam, ka Dievs tomēr nav mazais puika un zin savu eksistences pamatu. Vismaz ja nezin, tad viņam ir labāks pamatojums manai eksistencei.
Es domāju šis ceļojums ir tikai laika jautājums, tikai šoreiz tiešām jāsagatavojas, labi būtu to darīt kopā ar kādu vecāku, pieredzējušāku cilvēku, sieviešu klātbūtne pieņemu arī ir labs faktors (atceroties pirmo reizi) , tāpat arī dabas ieskautiem būtu jābūt, lai dzīvā prānas enerģija dāvātu spēku.
Vienīgi šoreiz jau man būtu jāpārvar bailes no šausminošās mūžības un vientuļā Dieva sajūtas, bet es domāju, ka mans izzināšanas gars un interese ir spēcīgāka.
Pat nezinu kāpēc gribējās padalīties, var jau būt tā iemesla dēļ, ka ceļojums, kuru piedzīvoju vienīgi es nedod nekādu labamu citiem, ja nepadalos ar citiem.
Variet mācīties no manām kļūdām kā nedarīt :D
Dzīvojiet veseli, brāļi un māsas. Mīlēsim viens otru un ja tev ir atbilde kā būt laimīgam, lūdzu padalies, es arī vēlos to uzzināt.
P.s. esmu sācis lasīt ''Tibetas dzīvo un mirušo grāmatu'' un par to ir teikts, ka tā nav tikai grāmata, bet gan Skolotājs un pa pusei grāmata. Tā kā skolotājus var satikt dažādos veidos. Man pat sapnī rādījās Uģis Kuģis, kurš savulaik bija viens no aktīvākajiem Krišnaītiem, kurš aicināja tieši jauniešus uz Templi.
Tāpat man jāatzīst, ka nekad neesmu juties tik iedvesmots un cēlies 5os no rīta, lai veiktu yogu un studētu garīgos rakstus, lai rastu atbildi un jautājumu: "Kas es esmu?", kā tajā laikā, kad biju pievērsies Krišnas apziņai.
Tāda sajūta, ka jāatrod sava garīgā prakse. Protams, ka meditācija arī ir laba. Vippasanas 10 dienu klusēšanas kurss ir pamats rietumu prātam sevis apjaušanā un monkey mind kaut nedaudz apklusināšanā ieraugot ceļu uz Buda mind.
Mans uzstādījums: Kā mazināt ciešanas, apzināties tās un neradīt jaunas ciešanas? Kā būt laimīgam?
Līdzšinējais dzīvesveids līdz šim nav sniedzis neko tādu, kāpēc būtu vērts tā ciest, tāpēc esmu gatavs iemainīt līdzšinējo visu savu dzīvi, lai radītu ko patiešām vērtīgu un iegūtu patiesu laimi.
Un nebrīnieties, ja kādu dienu Emīls vairs nespēlēs smieklīgā Zaķmena lomu, būs nogriezis matus un kļuvis par mūku.
Varbūt zaķmenu var apvienot ar meditāciju un tad sanāk superkombo? Kas to lai zin.
Iesākumā uztaisīšu autobiogrāfisku izstādi savā dzīvoklī ar visu savas dzīves apkopojomu. Varbūt tas palīdzēs saprast, kas es esmu? Tikai jāizdomā, kā vislabāk piestiprināt darbus pie betona sienas?
Huh. Sen nebiju rakstījis.
Mieriņš. Un mīlestība.
Namaste.
Om |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}