Ai, es te pēdējā laikā pārāk briesmīgi pīkstu par romaņķikas iztrūkumu ikdienas eksistences plūsmā, un ir jau arī tā diezgan nekā, jo īpaši, ja paskatās uz citu zaļākajām zālēm un visu tādu. Laimīgā kārtā tieši nupat pār mani ir nākusi apskaidrība, un tā vien šķiet, ka beidzot būs miers. Jo mēs esam un būsim makten dirselīgi zvēriņi, un tur neko nepadarīsi. Un taču nevajag arī.

Da i vispār, ir baigā aizdoma, ka visam pie vainas ir pēdējā laikā klausītā briesmīgi skuķīgā mūzika - tāda, tāda un šitāda. (Tie pēdējie, starp citu, izklausās traki līdzīgi Deimienam Raisam (taisnības labad gan jāatzīst, ka esmu dzirdējusi vien divas viņa dziesmas) tikai ne gluži tik zvērīgi gaudulīgi, plus vēl tas vīriešcilvēks izskatās pēc krietni novecojuša un nošņurkuša Dr. Cox. Go figure.)

Beigu beigās spriedums ir viens - I need to bring the eyeliner-ed men back into my life.