Protams, tā ir tikai un vienīgi mana aprobežotība un iztrūkstošās spējas saprast, ka arī tā var būt, un tomēr es īsti nespēju noticēt tiem, kas ik pa brīdim kladzina, ka negrib to un šito, ka viņiem to nemaz nevajag, lai gan parasti tās ir lietas, uz ko visi vairāk vai mazāk tiecas. Neticu un viss, un vienmēr, kad ko tādu dzirdu, nākas pieklusināt savu Ko nu muldi izteikšanas refleksu. Jo tas, kā es to uztveru, ir klaji meli, kad neveiksmes tiek pasniegtas kā paša izvēle kaut ko neiegūt un negribēt.

Bet var jau būt, ka es to uztveru pārāk sakāpināti žultaini. Ej nu sazini.

Un noskaņojumu nebūt neuzlabo fakts, ka esmu pataisīta par milzu vienradzi.