Bija taču viens posms, kad runāju vairāk. Bija par daudz ko daudz kas sakāms, diezgan vietā un nereti arī nevietā, bet bija, ne jau nepārtraukts runājamais, bet biežāks kā tagad; bija ak-tik-svarīgais-savs viedoklis visādīgos jautājumos, jomās un nozarēs. Bija viskautkas darāms, gan te-un-tagad, gan ilgtermiņa plānos; bija - varbūt nosacīti, bet tomēr - kaut kāda kustēšanās uz kaut ko. Kaut kas tāds. Bet varbūt arī ne. Es gan puslīdz droši zinu, apmēram kurā brīdī tas mainījās, bet tam, ka to zini vai ne, taču nav nekādas nozīmes, tāpat tas jau ir garām. Un nevajag vairs neko teikt, neko klāstīt un skaidrot, plānot, darīt un gudrot, vienkārši vairs negribas.

Ik pa brīdim gan pieķeru sevi nejūtamies īsti pareizajā vietā-laikā-telpā, it kā būtu te no sazin kurienes nejauši iemaldījusies, bet lai jau. Gan ar laiku pāries arī tas. For human being is nothing if not adaptable.