Pirmkārt, man riebjas, ka par palīdzību pat nepasaka elementāru paldies, kur nu vēl kaut ko vairāk; uz kaut ko vairāk var nemaz necerēt, tagad jau katrs pats par sevi, un viss tāds. Un man riebjas kaut ko aizdot, ne tikai tāpēc, ka var arī nesagaidīt atdošanu, bet tāpēc, ka vienmēr jāuztraucas, kādā stāvoklī tas kaut kas tiks atdots. Jau tāds sīkums kā mehāniskais zīmulis man uzsit asinis, jo man riebjas to aizdot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka visi uzskata par vajadzīgu kaut ko padzēst ar tā galā esošo dzēšgumiju. Sīkumaini, es zinu, bet tomēr.
Otrkārt, man riebjas, ka manus plānus vēl tikai tapšanas stadijā izbojā kaut kas cits. Es negribu, ka mani vasarā velk līdzi uz Angliju, man bija padomā kaut kas daudz piezemētāks, bet sev tīkamāks. Un man riebjas tā doma, ka draugu neieinteresētības gadījumā tomēr nevar savākties kaut kādi vairāki praktiski sveši cilvēki ar vienu (ja palaimējas - vairākām) kopīgu interesi un kaut kur braukt, jo tas var nebūt droši. Var būt un var nebūt, bet ar tiem pašiem draugiem, protams, ir uzticamāk. Vienīgais, ka tie draugi nevar un negrib, un netiek, un kas jau nu tur vēl var būt.
Nēnu labi, izrādās, ka es arī vēl pēc miega esmu nīgra. Kas to būtu domājis.