Un kad nu beidzot uzrodas tādi, ko var uzskatīt par draugiem, ir tik sasodīti grūti pierast. (Varētu padomāt, ka absolūti izolēta no sabiedrības būtu augusi. Dažkārt riebjas tāda čīkstulība.) Un es pārāk uztraucos par to, ko viņi padomās, ja izdarīšu/neizdarīšu šo vai to. Kamēr turies rāmjos, viss ir kārtībā. Ja vien varētu atslēgt smadzenes, ielikt rakstāmgalda atvilktnē, aizslēgt to un atslēgu izmest no kaut kāda tilta.
Absurds kaut kāds.
malice in wonderland - Post a comment
falter ego (shiry) wrote on December 19th, 2006 at 01:35 am