Man ir tendence saglabāt un noslēpt neveiksmes. Visādi papīri, kas atgādina par ko neizdevušos, nogrūsti kaut kur dziļi atvilktnēs, kaut kur skapju zemākajos plauktos, zem grāmatu kaudzēm, e-pasti, bildes, visādi rakstu gali speciāli sataisītās mapītēs ar galīgi nesaistītiem nosaukumiem, aizslēpti kaut kur tālu prom, kur ikdienā neviens neskatās.
Un protams, gadās reizi pa reizei kaut ko no tā visa uziet, kā citādi. Bet tad vairs nav tik sāpīgi, viss jau ir garām, vēl jo vairāk - praktiski aizmirsts. Ar piepūli, jā, bet aizmirsts.
Varbūt ar laiku vajadzētu pāriet uz visu to neveiksmju izmešanu. Tā nopietni un pavisam.