Un tad vēl visi pēdējā mēneša notikumi ir iekšās atmodinājuši fundamentāli primitīvās bailes no nāves, un skuju tur kaut ko ar loģiku atspēkosi un nomierināsi, jo nekādas loģikas tur vienkārši nav un šitās lietas nekā īsti nevar prognozēt. (Te jau arī bija pilnīgi negaidot; vienu dienu vēl tepat, un jau nākamajā vairs nebija, un stulbākais tas, ka tur var būt simtiem variantu — mašīna uz gājēju pārejas, asinsizplūdums smadzenēs, faking virsū uzgāzies meteorīts, I mean, seriously.)
I'm too pretty to die, goddammit.

Toties, par vijoļu tēmu turpinot — mājās vairs nav nevienas pašas, oh, happy day. (Vairs tikai divi čelli, trīs sintezatori un draudošas klavieres, bet nu vienalga, progress.)
Klavieru sakarībā, savukārt, tā arī neesmu spējusi saprast mūzikas skolas nagu lakošanas tabu. Galu galā, ja nagi ir pietiekami īsi un spēlēšanai netraucē, kāda kuram darīšana, kādā krāsā tie ir.