No pozitīvās puses: cik forši ir tas, ka sintezatorus var spēlēt, klausoties uz austiņām; ļ. forši, jo nav jābesa dzīvesbriedis ar monotonu gammu drillēšanu.
No negatīvās puses: kurš ambīlis izdomāja, ka austiņas sintezatorā jāsprauž aizmugurē; man nav trīsmetrīgu austiņu, kuras palaist pa apakšu, lai vads nestiepjas taustiņiem pāri, nu.
First world problems.

Nopirku, tātad, krēslu. Pēc formas tieši tāds, kādu gribēju, sasodīti skaists un ērts, vienīgā vaina tāda, ka jāpārvelk, jo netīrs un nobružāts. Kas arī principā nebūtu nekāda baigā problēma, jo vīles vienkāršas, nekādu caku nav, viss izdarāms. Īsāk sakot, tikai audums jāatrod, un būšu tikusi pie ideālā krēsla. Tad nu izstaigāju šodien audumu veikalus. Secinājumi? Deviņdesmit procenti piedāvājuma ir fugly as fuck, bet pārējie 10 ir tik tālu ārpus pieļaujamā budžeta, ka par tiem var mierīgi aizmirst. (I mean, 238 eiro/metrā! 238, Karl! Un turklāt par šauro audumu! Tur jau niere jāpārdod, lai varētu krēslu pārvilkt, Jesus fuck.)