Jes, šovakar ar nesievišķīgiem zābakiem, džinsām un melnu tēkreklu mugurā atgriezīšos vecajos labajos laikos, un ar mīļumiņu iesim žūpot, ho hõ.

Iedomājos vakar, ka vajadzētu taču vienreiz pierakstīt visus tos pantiņus, ko paps mēdz skaitīt, citādi esmu jau aizmirsusi pat lielu daļu no saviem mīļākajiem, par ko, sīka būdama, tik ļoti sajūsminājos, un tagad noskaitīt varu tikai pēdējās rindiņas. It īpaši pie sirds gāja tie piemīlīgi melnie, kur, piemēram, meitenīte, kaut kur pļavā spēlējoties, atrod granātu un prasa tētim, kas tas tāds ir, un tad

"дерни колечко," папа сказал,
долго над польем бантик летал;

vai arī tas, kur sīkajam tētis joka pēc pasaka iespraust dakšiņu rozetē -

вспыхнули пламя, обуглились кости,
долго над шуткой смеялись гости;

vai arī kur sīkais (laikam nejauši?) tiek iesprostots ledusskapī un

быстро застыли сопли в носу,
больше не будет он естъ колбасу.

Forši, protams, bija arī tie uz riņķi skaitāmie, kur garumā jāpavelk katras rindas pēdējā zilbe, lai ar to sāktu arī nākamo rindiņu, nu, you know, no sērijas

перед вами, дети, слон,
он огромен и силён,
у него, как полагается, отросли большие я...-
Яша, Яша, неболуй, придёт слон, откусит ху...-
хулиган, ты, Яша [ūtētē, ūtējēpē].

(Un pardon par, visticamāk, briesmīgo krievu valodas rakstību, šajā ziņā diemžēl nākas draudzēties ar gūgltransleitu.)