Lietas un vietas šādā ziņā uz mani nedarbojas, bet mūzika un smaržas kā atmiņu triggeri dažbrīd ir tik spēcīgi, ka teju vai burtiski aizsit elpu. Un kamēr pirmā paveida lielākā daļa ir vairāk tendēta uz slikto un dažbrīd pat sāpīgo aspektu atsaukšanu (kā, piemēram, viens mūzikas albums, kuru, godīgi sakot, baidos klausīties vēl tagad, jo tajā varētu būt savākts viss Lielais Nelabums no divtūkstoš piektā pirmās puses), ar otriem ir tieši pretēji.
Tā nu par godu pagājšnedēļ nejauši un pagalam neveiksmīgi izvēlētai tušai aizvakar tikpat nejauši - bet veiksmīgi - pamanījos iepirkt ūdensnecaurlaidīgo šmāķu tīrāmo, kas, savukārt, izrādījās esam koncentrēts vēls aprīlis/agrs maijs Brīvības ielā, kad mani vēlie vakari bija tuvāki agriem rītiem, kad viss šķita caurspīdīgs un vienlaikus stiprs, kad likās, ka bez kārtīga atsvara vienkārši aizlidošu izplatījumā.
Atkal īsi pēc saullēkta stāvu spoguļa priekšā, bet skatos pa labi, pāri istabai, laukā pa logu. Viss žilbinoši zils, saules apspīdēti sinepjains un dzidrs.

Mūzikas tapināšana blakus istabā, piedaloties sabiedrībā pazīstamiem dziedoņiem, protams, ir laba un slavējama lieta, bet nu jopcik, ka pēc tam no smadzenēm nepakam nevar vislaik vienus un tos pašus dziesmas motīvus izdabūt.