Šodien šķiet, ka vakar nevienam nepatiku, bet nu tā tāda otrklasniekam tipiska problēma, ar kuru, protams, cīnos jau gadiem ilgi. Ko nu vairs.

Vēl šodienu labprāt pavadītu mierā un klusumā, skandējot "death to all juice", bet kas to deva - jau pēc pāris stundām būs pilna māja mūziķu, un uz vakaru ir ielūgušies ciemiņi. Mehmehmeh.

Gan jau, ka tas ir vienkārši nākamās dienas sindroma nopelns, bet visas dienas garumā cīnos ar visnotaļ izteiktu vecāsmātesžēl sajūtu, kas liek gribēt ko tādu, par ko skaidri zinu, ka ne man to vajag, ne arī patiesībā gribu, like, you know, really and truly.

Jāpadzenā ka labāk kāds girl-quest un jāpiebeidz tā čipsu paka, a to drīz jau vairs nebūs, ko krūšturī likt.