Manējiem uznākusi kaut kāda sasodīti akūta "mūsu laikos" fāze. "Mūsu laikos" viss bija labāk, viss bija pareizāk un foršāk, "mūsu laikos" dzīve bija vienkāršāka, cilvēki bija strādīgāki un izturīgāki, "mūsu laikos" visi zināja, kas un kā jādara.
Jā, vecāki mani mīļotie, esmu pārliecināta, ka tieši tā arī bija, tā bija vislabākā ēra visas cilvēces vēsturē.
Bet nenāktu par ļaunu saprast arī to, ka tie brīnišķīgie laiki nu jau krietnu brīdi ir beigušies. It's over, let it go. Seriously.

Un kaķis pēdējā laikā arī galīgi abnagļel, pēkšņi naktīs sācis praktizēt gulēšanu uz mana spilvena, pa pusei man uz sejas.

Īsāk sakot, vispārējs mehmehmeh. Par to sacelšu kājas uz žurnālgaldiņa un skatīšos hokeju, vismaz kaut kas manai dvēselei. Manai konstanti dusmīgajai, bezgala nepateicīgajai un izteikti slinkajai dvēselei.