Izbijušo klasesbiedru and whatnot pirmā satikšana pēc ilgiem neredzēšanās periodiem neglābjami izvēršas totālā proverbiālo krāniņu samērīšanās pasākumā. Un tur neko nevar padarīt.

(Man garāks.)

No rīta pie unīša aptur mani tāda pašerpa kundzīte, krieviski prasa, kā uz Vecrīgu aiziet. Saku, ka nu tā kā jau būtu klāt, uz ko šī attrauc kaut ko no sērijas "kādas gan muļķības tu man te stāsti". Pirms trīsdesmit gadiem bijusi Vecrīgā, neesot tur nekādu tādu lielu ēku, visas maziņas. Bet nu es jau to varētu arī nezināt, cik tad man, labi, ja divdesmit esot.

Mmmmmhm.
-_-