Izcepu ķirbju čīzkeiku trīsdesmit centimetru diametrā, lai secinātu, ka nē, ķirbji man tomēr ļoti, ļoti negaršo. Bērnības trauma, vai. (Jo bērnudārzā deva mannā biezputru (kas pati par sevi ir totally yum) ar pretīgiem ķirbju klumpučiem pa virsu. Ugh.)

Visādi citādi - sarkanums ar katru dienu kļūst arvien tumšāks. Jāķer košuma skati, kamēr vēl ir ko ķert.
Ak, rudens, rudens, visbjūtifulākais no visiem gadalaikiem.