Ciest nevaru tos mūžīgos čīkstuļus, kas ņerkst un ņerkst, vienu un to pašu, bet darīt neko nedara, jo, lūk, tad izpaliks līdzjūtīgie skatieni, uzmundrinošie teksti un izpalīdzīgās rokas, labāk taču apvelties augšpēdus un ļaut sev pačubināt vēderu, uķi puķi.
(Tieštāpēc arvien vairāk izsargājos sūdzēties ārēji, abet tas, kas notiek iekšā, citus neskar - galvenais, ka no malas viss labi, un tas arī viss.)
Un tad vēl, protams, visi tie, kam savi vispareizākie uzskati obligāti jāuzmauc arī visiem citiem,- šo kadru dēļ cilvēkiem ir tikuši piešķirti vidējie pirksti, vai zinies.

Visādi citādi MLIA ir absolūta taisnība - uzliekot fōnā ne pārāk parastu mūziku, pavisam ikdienišķi procesi iegūst ļoti pat piemīlīgu nokrāsu. Tā nu episkās Avatara lielās kaujas mūzikas pavadībā izcepu ne mazāk episkus čoklitčipmafinus.