Un pirmdienas rīta rekomendācijās - Boi-ing. Tumšie zemacu riņķi un visādi citādi nesmukumi kā nebijuši.

Un pretī stūra bodei jau kopš baltāsnakts kaut kādi dīvainīši, kas zem Dabas aizsardzības biedrības izkārtnes maskējas, ievākušies. Sazin kāpēc piesējuši pie bērza manekenu, visu drāšu žogu no iekšpuses aizbarikādējuši ar finiera plāksnēm un uz sienām kaut kādas atomenerģijas saulītes sazīmejuši.
Ziniet, cik neomulīga sajūta ieraudzīt pie koka piesietu cilvēku un tikai pēc tam atjēgties, ka tas ir tikai manekens?

Katrreiz, kad apmeklēju tualeti, arvien lielākā priekā noraugos uz rudens progresu.
Un nē, tas noteikti nav gluži tā, kā jūs domājat.

Un pareizi jau vien papiņš teica - swine flu or not swine flu, kamēr šņukurs neaug, uztraukumam nav pamata.
Ja tikai vēl būtu pātadziņa, ar ko nepaklausīgos slimniekos respektu iedzīt.

Un ziniet, tas brīdis, kad mēs stāvējām uz pirmā tilta un garām brauca maza, sudrabaina franču krupīšmašīna, un apstājās turpat blakus, nolaida logus un uz maksimālo skaļumu uzgrieza kaut kādu franču lavsongu (nezinu, varbūt Edīte Piafa, varbūt arī ne; varžēdāju mūziku absolūti nepārzinu) - ai, nu tas bija tik sasodīti skaisti.