Kamēr māja tukša, skaļi klausos salkanas līdzi dūcamās dziesmiņas, plēšu nost tapetes un apceru savu sasodīto dzīvi. Brokastis vēl nav ēstas, un garīgais ik pa brīdim tuvojas nullei, bet patiesībā kāda gan jēga sevi sodīt par kaut ko jau sen izdarītu un pagaidām nelabojamu.
Nepatīk man tās pieaugušo padarīšanas, nepavisam arī ne.
Izņemot tādas tapešu plēšanas.

Visam ir savas robežas, un man nepatīk cilvēki, kas negrib to saprast.