And nothing you ever do is enough; not nearly enough. Bet kā lai negrib.

Akšausmas, kāds man glups smīns pa visu ģīmi; tikko pagāju garām Kauperam. Viņam ir smukas kājas.

Ir skuķiem tāds kuņģu paveids, kas izskatās pēc grūtniecības. Līdz brīdim, kad konkrētā persona sāk pārvietoties, un tad rodas iespēja aizgrābti nolūkoties uz enerģisku tauku ļumēšanu pie katra spertā soļa. Fascinējoši.

In other news, mī un žē, tiešām citu vārdu nav, bet ar kādiem intelektuāļiem diendienā jāsaskaras.

Also, I need someone to slap some sense into me.

Atveram rakstāmgalda skapīšnodalījumu, izvelkam šņabja blašķīti, atveram, saturu uzgāžam uz lupatiņas un to savukārt aptīņājam ap potīti. Starp citu, palīdz daudz labāk un efektīvāk par jebkuru no tām sastiepumu un samežģījumu smērēm, ko aptiekā sapirkos.

Briesmas ar mani (un bez manis, un visādi citādi arī).
Nostaļģijas vārdā par saulaino bērnību tūlīt skatīšos Biker Mice from Mars, bet tikmēr uz velna paraušanu gurķojos pa draugiem.lv, dziedu līdzi mtv2 un uz mājasdarbam paredzētajām lapām ar tirkīzkrāsas flomīti zīmēju pīrsingotus ģīmīšus, kuros uzreiz arī mazlietiņ ieķeros.
Tas noteikti ir tas šņabis, kas sasūcās manā potītē un tagad ticis līdz smadzenēm.