Jā, esmu nejauka un vērtēju citus pēc tā, ko viņi klausās un ko velk kājās. So what.

Nu kā tu, cilvēks, lai nelamājies, ja saimniece atperas uz Rīgu trešdienā, četros pēcpusdienā, ar nodomu palikt pa nakti, kad man nākamajā dienā vismaz sešos jāceļas un es viņas dēļ netikšu uz virtuvi pēc brokastīm, un vēl paziņo, ka atkal strādās Rīgā un līdz ar to dzīvos te uz vietas. Fak.

Un nobeigumā - veltījums beigto baložu fotogrāfam.

Gribu savu laisko vasaru ar gulšņāšanu lekni zaļu lapu ēnā, ar augšup uzrautiem svārkiem un saulē izstieptām kājām, dzesēšanos, ik pa brīdim pieliekot norasojušu aukstas sulas glāzi pie deniņiem, augstu žilbinoši zilās debesīs zumošām lidmašīnām, kaut kur netālu dzirdamiem smiekliem un ūdens šļakstināšanos un fonā skanošu silti slinku balsi, kas liegi ieaijā karstas pēcpusdienas snaudā.