Es esmu tik nenormāli kompleksaina, ka tas pat nav smieklīgi.

Pagaidām vienīgais iemesls, kādēļ es varētu apsvērt apbērnošanos, ir tas, ka tam potenciālajam bērnam būtu neaprakstāmi feins vectētiņš, mans tētis. Tas, kā viņi ņemas ar brāļa sīci, kas tehniski nemaz nav viņa mazbērns, ir vienkārši apburoši.

Pirmkārt, man ir uznākusi tievēšanas mānija, apsveru savas brokastu auzpārslu putriņas un varbūt arī vēl kādu ēdienreizi (vispār jau man tikai divas ir, bet tas tā) aizstāt ar kaut kādiem ilggremojamiem musļiem, kas man nekad nav garšojuši, bet kuru gan tas interesē.
Otrkārt, man vajag kādu cīņubiedru, ar ko kopīgi kādudien izvandīties pa bezdievīgu daudzumu veikalu, citādi veikalu izmeklēšanas vienatnē mani dzen mērenā izmisumā.
Un treškārt, par ļaunu nenāktu kāds cīņubiedrs, ar ko kādas pāris reizes nedēļā piestaigāt uz kādu trenažieru zāli vai aerobiku, vai kaut ko tādu. Par spīti tam, ka tāda doma mani visai šausmina, turklāt neesmu pārliecināta, ka slinkums ko tādu ļautu. Bet nu jā. Tā apmēram.