Es esmu apmierināts pīrāgģīmis ar baismīgiem astoņdesmito gadu matiem.

Kaut kad esmu pamanījusies atradināties no cilvēkiem, un tagad visi šķiet pagalam savādi, tādi, ne īsti īsti.

Atradu savu Ideālo Kleitu, izskatījās pārsteidzoši jauki, kas, protams, nozīmē to, ka bija viens pamatīgs defekts. Un ja arī es pārdomāšu, rīt tās noteikti veikalā vairs nebūs.

Mājupceļā brokastu auzu pārslas ar mellenēm sazin kāpēc sagribēja atgriezties, iekšā metāliski neaprakstāma sāpe, un jo sliktāk jūtos, jo vairāk guļu. Naktīs. Atšķirībā no tā, kad jūtos labi un daudz guļu pa dienu.