Nupat kaut kā sāk šķist, ka tomēr izdzīvošu.

Es nesaprotu, kā cilvēki var tā vienkārši apgulties un tā vienkārši arī aizmigt, nemaz vairs nepakustoties. Tās divas nedēļas, kad bija jāguļ vienā istabā ar valīti, es katru vakaru par to brīnījos. Tā vienkārši ņem apguļas un aizmieg. Es vismaz pusstundu visādi grozos un ņemos, citādi tas fiziski nemaz nav iespējams. Nu jā, ja man blakus kāds guļ, tad ir citādi, protams. Tad man vienkārši negribas traucēt ar savu nepārtraukto grozīšanos. (Un tas "kāds", kas guļ blakus, ir mans kaķis.)

Un vispār ne reizi vien ir gadījies dzirdēt, ka naktīs man ļoti iemīļota ir viena gulēšanas poza - taisni uz muguras, un rokas satvertas uz krūtīm. Tāda nedaudz līķīga poza. Nez kāpēc, mani tādu ieraugot, tie novērotāji parasti sabijušies.

Starpības taču nav. Un summas ne tik.