Atceros, kad man bija kādi trīspadsmit, varbūt četrpadsmit, šķita, ka lūk, septiņpadsmit, vot tas būs tāds ōōō!, tas jau būs tāds pieaudzis vecums, tad jau sapratīs, kas ir kas. Nezinu, kāpēc ne astoņpadsmit, kad beidzot būtu pieejami visi legālie prieki, bet tā nu bija. Un tad man bija septiņpadsmit, un, protams, nebija nekādu ōōō!, nekādas skaidrības, nekādu pieaugušo būšanu, viss bija pa vecam, tikai šķietamības par "īsto vecumu" bija pabīdījušās pāris gadu tālākā nākotnē. Un turpina to darīt vēl joprojām. Un vēl joprojām ir sajūta, ka lielais ōōō!, tā apziņa, ka nu ir sasniegta ceļazīme "Pieaudzis", kaut kad vēl tikai būs, vienīgi tagad nav pat tādas noteiktas idejas par to ciparu, kad tas būs. Abstrakts jēdziens kustībā ceturtajā dimensijā.

Uz gluži citas nots, pagaidu istabasbiedrei ar viņas apmēriem varbūt derīgāk būtu izmantot kāpnes, nevis liftu, bet ko nu tur daudz. Galu galā tam jau tā ietaise arī domāta, lai to izmantotu, un kas par to, ka līdz ceturtajam stāvām ātrāk var nokļūt kāpjot. Man derīgāk būtu atcerēties, ka visi cilvēki kā cilvēki, tikai es tāda perfekta gluži nē, bet. Ai, kāda starpība. Būs ok.

Un vēl es gribu nogriezt matus. Pavisam īsus, nokrāsot melnus un sataisīt spurainus. Kas savukārt ir izcili pretrunīgi, jo patiesībā vislaik cenšos tos izaudzēt pēc iespējas garākus. Un vēl visbeidzot ir līdz galam izdomāta viena sasodīti jauka ideja.

Pastāv aizdomas, ka rīt izskatīšos pēc cilvēka.

Rīt gribēšu kaut kur klaiņot, bet tā taču nedrīkst. Un kāpēc gan? (Klaiņot vai nedrīkst?)