Svētdienu rīti ir domāti sarkanīgi krēslainām un vienmēr pēc vaniļas smaržojošām istabām, mājīgi pierastiem jucekļiem uz rakstāmgalda, segās ievīstītiem, krācošiem un izlutinātiem kaķiem, kārtīgai melnajai tējai, skumji salkanām un salkani skumjām dziesmām un siltajās Ziemassvētku zeķēs ieslēptām pēdām.
Un varbūt prātīgāk būtu salabot vecās draudzības un attiecības, nevis cerēt uz jaunām.

Par bailēm to varbūt gluži nesauktu, bet fakts ir tāds, ka man izteikti nepatīk baloni un naktstauriņi.

Zilspīdīgajā blociņā ierakstu kaut ko pavisam pretēju, bet šobrīd priecājos par to, ka dzīvoklī esmu viena un varu skaļi dziedāt līdzi dziesmām, kurām pat nebiju domājusi, ka zinu vārdus.